Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +13 °C
Daļēji apmācies
Svētdiena, 9. maijs
Klāvs, Einārs, Ervīns

Vēsture Dienā: Pauls un ideāls

Maestro arī 1991. gadā diletantisms nebija saprotams.

Raimondu Paulu, kurš šogad 12. janvārī, cik nu pandēmija atļāva, nosvinēja savu 85 gadu jubileju, SestDiena pirmoreiz intervēja pirms 30 gadiem, 1991. gada 16. marta numurā. Tātad apmēram divus mēnešus pēc komponista 55 gadu jubilejas, kas togad iekrita pašā asiņainā barikāžu janvāra priekšvakarā, kad tautai jubilejas nebija prātā. Sarunā SestDienas salonā ar muzikoloģi Ligitu Viduleju intrigu uzturēja izceltais citāts: "Vienu kļūdu es esmu izdarījis. Tā ir liktenīga visam manam mūžam." Jāatgādina, ka tobrīd Pauls bija bezpartijisks kultūras ministrs. Intervijā Pauls atklājās citādāks, nekā viņu pazīstam šodien, un arī Latvijas kultūras dzīves aina tolaik bija pavisam cita – bēdīgāka.

Saruna sākās ar jautājumu, kāda ir Paula dzīves filozofija, uz kā viņš turas. Turos uz tā, ko vecāki manī ir ieaudzinājuši, sacīja Pauls: "Vai es strādāju orķestrī vai ansamblī, vienmēr pats uzņēmos milzu darbu. Viens pats. Pats veidoju programmas, pats tās iestudēju, pats meklēju dziedātājus… Man bija tā: kā no rīta gāju, tā vakarā nācu mājās. Tā es strādāju. Tāpēc arī tagad to gribu. Es zinu, ko man agrāk maksāja viens koncerts. Divreiz pa vakaru man vajadzēja mainīt kreklu un žaketi. Tā es tur sviedrējos uz skatuves, tāpēc man visas rokas sāp. Bet, kad es tagad aizeju uz teātri un, zālē sēdēdams, redzu, ka kaut kur gar skatuves malām knibina nagus un skatās mākoņos un ka tam aktierim ir pie vienas vietas, kas tai lugā notiek, to pārdzīvot es nevaru. Vai arī es redzu, ka viens tur pillā kaut ko murmulē uz skatuves, es to arī nevaru pārdzīvot. Kas tas ir? Vai tur vispār var runāt par kaut kādu atbildības sajūtu, pienākumu? Visi tūlīt bļauj: kā mums maksā, tā mēs spēlējam! Bet man arī maksāja 17 rbļ., velns parāvis, par koncertu! Plus 2,50 par solo. Desmit gadus es vergoju, spēlēdams 20–30 koncertos mēnesī, un ar savu vārdu un mūziku pelnīju naudu filharmonijai. Šodien jebkurš ierindas mūziķis diletants bez 100 vai 200 rbļ. ar tevi vispār nerunās."

Sarunu turpinot par Paula mēģinājumiem sakārtot "izjukušo kultūras sistēmu", komponists, nosūkstījies par Latvijas kultūras dzīves grimšanu "diletantisma, bezatbildības un vienaldzības purvā", atbildēja uz konstatējumu, ka šajos mēģinājumos viņš ir sagrūdies ar cilvēku likteņiem un aizskāris cilvēku intereses: "Turklāt ļoti asi. Es apdraudēju viņu eksistenci. Bet vai, zālē sēžot, klausoties operu vai skatoties teātra izrādi, tevi interesē, cik tas aktieris pelna, vai viņam ir vai nav darbs, kā viņš dzīvo un kādi ir viņa mājas apstākļi? Profesionālajā mākslā ir jābūt nežēlīgam: paldies, tu vairs neesi vajadzīgs! Citādi mēs zaudēsim vispārējo līmeni, iesim uz leju. Tieši tas ar mums notiek. Vācu menedžeris mums prasa, kāpēc dziedātāji mums tik veci. Jūtu, ka man ir atbalstītāji, bet man ir arī lieli ienaidnieki. Un kas ir mans ienaidnieks? Tas, kurš negrib saprast viselementārāko: kad mums būs vismaz trīs četri mūziķi, ievērojami dziedātāji, gleznotāji, kas izies Eiropas un pasaules tirgū, tie radīs mūsu republikas slavas oreolu.

Tevi tātad vidējais līmenis, kompromisi un diplomātija neinteresē? Tikai ideāls?

Neinteresē. Tad es būšu tāds pats, kādi te agrāk jau bijuši. Es negribu. Mani jau tā lēnā garā spiež no visām pusēm. Daudziem ir izdevīgi, lai tur muti ciet un nerunā. Bet man ir viena kolosāla priekšrocība – klavieres. Viņi jau ļoti labi zina, ka es to dziedātāju varu piesaukt pie klavierēm. Nu, nāc, es tevi pavadīšu, paklausīsimies kopīgi, kas tur ar tevi ir. Tas ir mans trumpis. Citiem viņi vienkārši pateiktu: tu esi stulbs, ko tu bāzies mūzikā. Ierēdnis tu esi.

Es apbrīnoju, ka tu vienmēr precīzi meties iekšā kādā lietā un tad dari par visu naudu.

Es jau arī esmu mētājies. Vai kāds varēja iedomāties, ka es te sēdēšu? Tu man varēji ģīmī iespļaut, ja es kaut ko tādu būtu teicis konservatorijas laikā. Bet varbūt labi, ka es visam esmu izgājis cauri. Es zinu, kā mēs dzīvojām konservatorijā. Dievs pasarg! Un dzīvojām forši, nekādas vainas nebij. Un tomēr viena daļa no tiem, ar kuriem mēs pa to konservatorijas bufeti ņēmāmies, ar tām māla krūzēm, tu jau to visu atceries, iznāca labi speciālisti. Tas bija zelta laiks. Bet man tas varēja traģiski beigties, es zinu, ko nozīmē nodzīvoties līdz kliņķim."

Intervijas beigās Pauls atklāja arī savu liktenīgo kļūdu – ka pametis klavierspēli. "To es nožēloju. Es jūtu, ka tur varēju kaut ko labu izdarīt."

Šodien varam secināt, ka mūzikas jomā dzīve kopš 1991. gada ir gājusi uz augšu, pasaulslavenu izpildītājmākslinieku mums netrūkst. Bet kur tad Paula piesaukto Latvijas gleznotāju starptautiskā slava? Kavējas vai tikai par maz reklamēta?

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas