Teiciens "labāk vēlu nekā nekad" attiecas uz daudzām lietām, ko cilvēks gan gribētu darīt, bet, kamēr sataisās, ir jau gandrīz par vēlu, un tad nu ķer, ko var. Visbiežāk tās ir dažādas izklaides vai līdzīgi prieciņi, kā arī dažādi sirdsapziņas mierināšanas pasākumi, un pēdējā brīža ķeršana parasti saistās ar gadalaiku maiņu. Piemēram, var minēt kaut vai tā saukto zemledus makšķerēšanu – lai gan ir pieņemts domāt, ka tie makšķernieki, kuri ielūst pēdējā ledū (šīs ielūšanas var būt bīstamākas nekā ielūšana pirmajā ledū, jo pavasara saules ietekmētais ledus mēdz būt irdens, tātad ielūzušajam nav, pie kā pieķerties), uz šā ledus ir līduši labākas copes tīkojumos, bieži vien lieta ir cita, tie ir makšķernieki, kuri visu ziemu taisījušies doties uz ledus, bet tā arī nav sataisījušies, jo šķitis vai nu pārāk auksts laiks, vai pārāk īsa diena, vai vienkārši citi darbi darāmi, un tad nu pavasarī cilvēks attopas, ka ziema tūlīt būs cauri, uz ledus viņš tā arī nav uzkāpis, un nu steidz to darīt, lai pēc tam visu vasaru sevi negrauztu par to, ka tā arī nav izdarījis, ko gribējis, un nu jāgaida nākamā ziema, par kuru vēl nav zināms, vai ledus vispār būs.
Zemledus makšķerēšana ir viens no ekstrēmākajiem pēdējā brīža ķeršanas piemēriem, daudzas citas lietas ir nekaitīgākas, proti, neapdraud cilvēka dzīvību, bet tikai grauž sirdsapziņu. Viena tāda lieta ir putnu barošana ziemā, un 1996. gada 23. februāra Dienas pielikumā Izklaide lasāmās pamācības acīmredzot bija domātas cilvēkiem, kas ziemā putniņus piebarojuši neregulāri un nu, kad jau pavasaris tūlīt klāt, varētu vēl sākt to darīt, lai sirdsapziņa mierīga. Raksts bija mērķēts pusaudžiem, kā norādīja jau izcēlums tekstā – putnu valsts piebarošana ir labākais veids, kā pusaudzi pieradināt pie tā, ka nāksies regulāri barot īsto valsti. Ar to bija domāta nodokļu maksāšana.
Raksts sākās ar padomu, kā atšķirt kārtīgu pusaudzi no nekārtīga. "Ļoti vienkārši. Visi pusaudži tūlīt pēc skolas mēdz nolīst pagrabos, šķūnīšos vai citās nomaļās telpās. Kārtīgs pusaudzis tur neosta līmi un nepārskaita citiem atņemto naudu, bet gatavo barību putniņiem nākamajam rītam: šķiro pīlādžogas un nezāļu sēklas, ko salasījis jau rudenī, pārlej ar eļļu auzu pārslas, griež speķi vai izmēģina kādu neparastāku barību. Februāra otrajā pusē gaisma parādās ātrāk, tad pusaudzis var daudz ko novērot pa savas istabas logu un veikt pierakstus jau pirms skolas. Dzejnieks Ojārs Vācietis tā darīja arī tad, kad bija beidzis skolu un dzīvoja pie Māras dīķa.
Kāpēc putni jābaro? Sabiedrības labā, protams. Putniem, ja aplūkojam tos populācijas mērogā, no barošanas ne silts, ne auksts – arheoloģiskie izrakumi liecina, ka putnu būrīši Latvijas teritorijā ir pastāvējuši jau pirms cilvēka ierašanās. Tātad putni, tāpat kā daudzi pensionāri, ir konstruēti tā, lai varētu izdzīvot arī tad, ja nodokļu maksātāji viņus nebaro. Sabiedrība bez nodokļu maksāšanas nevar ilgi pastāvēt. Tāpēc putnu valsts barošana ir labākais veids, kā pusaudzi pieradināt pie tā, ka nāksies barot īsto valsti. Redzot, kā putniņi priecājas par mazumiņu un cik ļoti jārūpējas, lai šie "nodokļu rezultāti" nenokļūst plēsoņu, šajā gadījumā kaķu vai vanagu, nagos, pusaudzis uzskatāmi izprot, kā darbojas valsts, un kļūst par teicamu nodokļu maksātāju.
Otrkārt, barojot putnus, ir iespējams palielināt dzīves jēgu. Ja ziemā nekas cits jēdzīgs nav atgadījies vai izdarīts, nodzīvotā laika attaisnošanai lieti noder tādi fakti kā "ziema, kurā es pie barotavas ieraudzīju dadzīti (lielo čaksti, apodziņu vai citu retumu)". Pusaudži dzīves jēgas problēmu uztver nopietni, tātad saasināti, un ar putnu barošanas palīdzību to ir iespējams harmonizēt, tiekot pāri domām par pašnāvību.
Par barotavas pamatni, stingri ņemot, noder visdažādākie mūsdienu Rīgas atribūti: Statoil benzīntanka vāks, iecietināts žurnāls Rīgas Laiks, bļodiņa no Andalūzijas suņa, Bankas Baltija uzraksta sākumburta iekšpuse, Nacionālās operas dekorāciju gabaliņš, Latvijas ceļa vēlēšanu plakāts… Taču labāk lietot nekrāsotu koku vai vienkārši attīrīt laukumiņu sniegā…"