Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Vēsture Dienā: Tas baraviku gads

Baraviku pilns auto bagāžnieks un sēņu valsts neatkarība.

Slaveno dziesmu Tas trakais kavalieru gads no Dailes teātra izrādes Gesta Berlings ar 1933. gadā sarakstītajiem Valda Grēviņa vārdiem, kurā dziedātāji nenorimti skumst par skaistu un pagājušu laiku, šoruden tā vien gribas padarīt aktuālāku un latviskāku, lai varētu skumt par kaut ko reiz paša acīm pieredzētu, bet šobrīd tik tālu... Tas trakais baraviku gads – tā varētu saukties šī dziesma, šāgada bezsēņu septembrī atceroties tos gadus, kad bez visiem feisbukiem cilvēki zināja, ka jādodas uz mežu, jo tur viņus gaida.

Ja jums nestāv atmiņā, kurš bija lielais baraviku gads, pašķirstiet vecas Dienas. Es tā darīju un atklāju, ka Lielais baraviku gads ir bijis 1994. gada rudenī. Gadu neatcerējos, bet to, kā mēs toreiz četrrāpus līdām zem eglītēm pie Ilmāra Tīrmaņa mājām un tik šķinām baravikas, kamēr piešķinām pilnu redakcijas Volvo bagāžnieku, bet pārējās atstājām Ilmāram, pareizāk sakot, Tīrmaņu govij, kas toruden tika barota ar baravikām, tā kā visas nebija iespējams samarinēt, izkaltēt un citādi apstrādāt. Tad nu govs deva tādu pienu, ka no trim litriem iznāca litrs krējuma. Raksts par mūsu braucienu tika publicēts 1994. gada 24. septembra SestDienā. Lai gan toruden pat tie sēņotāji, kas citreiz lasa visas sēnes, aprobežojās tikai ar baravikām, rakstā Ozoliņš un beka pieminējām arī citas sēnes, pirms tam atzīmējuši, ka Rīgā šajās dienās vai katrā bistro piedāvā sēņu zupas un mērces, turklāt šampinjonu ēdienus nomainījušas baravikas. Kā arī to, ka baravikas dažreiz var atrast jau maija beigās, bet īstie baraviku laiki ir trīs: labības cerošanas laika baravikas aug jūnijā, rugāju baravikas – augusta beigās un septembra sākumā, bet lapu baravikas – septembra beigās. 

Ikviena sēne ir ēdama, vēstīja raksts. "Dažas tikai vienu reizi. Latvieši nav tik cimperlīgi kā ebreji, kas ēd tikai gailenes, bet arī ne tik lieli optimisti kā krievi, kas saka: "Šļapka jesķ, nožka jesķ, značit grib – možno jesķ." Krievijā saindēšanās ar sēnēm reizēm notiek ar vērienu. Taisnības labad jāatzīmē, ka arī Dānijas karalis pirms 300 gadiem izdevis dekrētu, aizliegdams saviem pavalstniekiem ēst sēnes daudzo saindēšanās gadījumu dēļ. Mēs esam pa vidu: Dabas muzeja sēņu izstādēs gadu no gada gadās cilvēki, kas nāk konsultēties: "Sakiet, kas tā par sēni? Mēs vakar to ēdām." Latvijā gadā ar sēnēm noindējas 4–6 cilvēki, turklāt nereti tā ir vesela ģimene. Nāvējošas gan ir tikai dažas sēnes: zaļā mušmire, kas parasti aug zem ozoliem, bet tagad ir atrasta arī egļu mežos un ko var sajaukt ar bērzlapi, ja, piemēram, bērns to ielasījis grozā, jo šķirojot vairs atšķirt nav iespējams; baltā mušmire, ko var sajaukt ar atmateni jeb šampinjonu, bet pavisam jaunu – ar zemestauku "olu", kā tas gadījās vienam no lielākajiem Latvijas sēņu zinātājiem Mihaļčenko kungam; indīgā atmatene, kas smird pēc karbola, pretīgi garšo un pieskāriena vietās strauji kļūst hromdzeltena. Arī ar bisītēm var nāvīgi saindēties, bet es nezinu, kā, jo esmu tās ēdis, spirtu piedzerdams, bet neesmu saindējies."

Ēdamās sēnes ir ieteicama barība tiem, kas grib novājēt. "Kamēr organisms tiek galā ar hitīna šūnapvalkiem, saglabājas sāta sajūta un ēst negribas. Arī visādas labas lietas sēnēs ir iekšā. Rudmiesēm, kas ir gandrīz līdzvērtīgas baravikām, ir baktericīdas īpašības, tās nonāvē tuberkulozes nūjiņas."

"Lai gan sēņu uz pasaules ir vairāk nekā latviešu, sēņu valsts savu neatkarību izcīnīja tikai mūsu gadsimta 80. gados," rakstīja SestDiena. Līdz tam laikam svešas varas, proti, botāniķi (..) bija varmācīgi inkorporējuši kluso, čaklo un ziņkārīgo sēņu tautu mākslīgajā augu impērijā. Tautā rūga neapmierinātība, jo sēnes nebija radušas dzīvot cepurīti rociņā. Neatkarības cīņās tām lielu atbalstu sniedza otra lielvara, kas bija brīva no kokainās ideoloģijas, – dzīvnieki. Īpaša pateicība pienākas to vadībai ar cilvēku priekšgalā, kas deva nopietnus triecienus neefektīvajiem hlorofila lielražotājiem, gūdams stratēģiskas uzvaras pār augiem to stiprākajos nocietinājumos, piemēram, tropiskajos lietus mežos. Baumo gan, ka cilvēks sēņu valsts neatkarību atzinis nevis sēņu tikumiskās stājas iespaidā, bet daudz prozaiskāku iemeslu dēļ, proti, viņš ir ieinteresēts čaklo proletāriešu raugu ekspluatācijā. Nav tiesa. Tie ļaužu tūkstoši, kas šoruden kā svētceļnieki plūst iekšā mežos, nedodas turp dzert nenorūgušu vīnu, bet gan tikties ar sēņu karalieni – Baraviku."

Jāpiebilst, ka jau tolaik, kā redzams rakstā, Dabas muzejā strādāja mūsu lielākā sēņu zinātāja Inita Dāniele, kura arī šodien var katram palīdzēt tikt skaidrībā par to, kādu sēni viņš apēdis.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas