Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Starp baložiem un sirsnīgu viesmīlību

Atceroties ceļojumu uz Aleksandriju vēl pirms pandēmijas un ierobežojumiem, prātā vispirms nāk viesmīlība. Taču arī slavenā bibliotēka, dārzi un rotaslietu greznums, kas acīmredzot bijis iedvesmas avots ne vienam vien arī mūsdienās.

Nosēžos Kairas lidostā nakts vidū pēc gara ceļojuma no Briseles uz Romu un tikai tad uz Kairu. Priekšā vēl vairāku stundu brauciens līdz manam galamērķim – Aleksandrijai. Kā zemei pieduras lidmašīnas riteņi, tā mana pirms tam klusā blakussēdētāja ar sulīgu arābu akcentu angļu valodā nosaka: "Welcome to Egypt!" (Laipni lūgta Ēģiptē! – no angļu val.)

Vīzas iegāde, pasu pārbaude, milzīgā rinda uz somu skenēšanu pie izejas, līdz beidzot esmu laukā. Izbrīnos, ka, izejot no pasažieru zonas, ir tik kluss un neredz nevienu sagaidītāju, tai skaitā arī manējo. Zvanu uz norādīto telefona numuru, un otrā galā atskan: "Droši nāc ārā!" Ak tā, pareizi! Kairā ieeja lidostā ļauta tikai pasažieriem – sagaidītāji pulcējas lidostas ārpusē. Tur arī mani jau gaida šoferis, kas vedīs uz Aleksandriju.

Cik vien ērti var, iekārtojos mašīnas aizmugurējā sēdeklī, taču, braucot pa Kairas ielām, miegs ir caurs. Pat nakts vidū šeit neapstājas pīpināšana, pilsētas dunoņa, un es jūtos tramīga. Tikai tad, kad esam jau uz šosejas, iegrimstu miegā.

Patiesībā mans pirmā Ēģiptes brauciena stāsts sākās 2019. gada ziemā – vēl pirms visiem ierobežojumiem un pandēmijas, kad mani uzaicināja uz konferenci Šarm eš Šeihā. Diemžēl burtiski dažas dienas pirms ceļojuma tā tika atcelta, un paziņas jau mani gandrīz vilka uz zoba: "Esi apceļojusi puspasauli, bet neesi bijusi Ēģiptē – tā nevar būt!" Tāpēc, kad tā paša gada jūlijā parādījās iespēja aizbraukt uz Kairu, piekritu, daudz nedomājot!

Veiksmīgas sagadīšanās dēļ Ēģiptē tobrīd ir arī mans kolēģis Atija, kurš ikdienā dzīvo Dubaijā, taču nāk no Aleksandrijas. Ilgi domāju, vai aicinājums ciemos nav tikai tāda pieklājība, taču nolemju: galu galā dzīvošu viesnīcā un, ja jutīšu, ka esmu par slogu, divas dienas pastaigāšos pati. Taču izrādās, ka ielūgums tiešām nācis no sirds un Atijas un viņa ģimenes viesmīlībai nav robežu! Pēc dažām dienām e-pastā saņemu viesnīcas nosaukumu, kurā man veikta rezervācija (ar piezīmi: ēģiptiešiem pieņemts uzņemt ciemos pie sevis mājās, taču tev būs ērtāk viesnīcā!), informāciju par šoferi, kas mani atvedīs uz Aleksandriju, kā arī pēc tam aizvedīs atpakaļ uz Kairu. Visi mani mēģinājumi atdot naudu par viesnīcu vai samaksāt par šoferi ir veltīgi. "Iedosi šoferim dzeramnaudu," uz to man tiek atbildēts.


Pirmā iepapazīšanās

Pamostos pie pilsētas robežas, esmu automašīnā viena pati. Šoferis aizgājis uz benzīntanku. Nez kāpēc jūtos neomulīgi. Tāpat kā Kairā. Apsedzos ar šalli un nebāžu galvu augstāk par necaurspīdīgo durvju daļu, lai mani kāds nepamana. Parasti ceļojot nejūtos tik tramīga, taču šoreiz šīs sajūtas neatstāj.

Ir agrs rīts, kad piebraucam pie viesnīcas un dodos uz reģistratūru. Neskatoties uz agro stundu, pie letes ir rosība un man jāgaida rindā. Kad beidzot pienāk mana kārta, darbinieks nevar atrast manu rezervāciju. Vairākas reizes nākas stāstīt, ka rezervācija ir no plkst. 15, taču iepriekš bija sarunāts, ka varēšu atbraukt un iekārtoties jau agrāk. Nē, tādas rezervācijas nav – es varot vienīgi pasēdēt un pagaidīt līdz trijiem. Stāstu, ka neesmu gulējusi šo nakti un man ir palikušas tikai dažas stundas, līdz atbrauks pakaļ draugi, tāpēc esmu ar mieru samaksāt vēl papildus arī par šo nakti. Bet man vienīgi norāda uz dīvānu un aicina pasēdēt, kamēr noskaidrosies situācija. Gan jau arī šeit tiek gaidīta kāda "pateicība" jeb baksheesh, taču es to neprotu. Aptuveni vēl pēc divdesmit minūšu skaidrošanās man tomēr tiek piešķirts numurs, par kuru nākas samaksāt teju 100 dolāru. Lai arī viesnīca tiek uzskatīta par vienu no smalkākajām pilsētā, cena neatbilst kvalitātei, taču miegs arī noplukušajā, mazītiņajā numuriņā ņem virsroku.

Modinātājs atskan agrāk, nekā gribētos. Ātra drēbju gludināšana, auksta duša, jo siltā ūdens un arī fēna te nav, un dodos brokastīs. Jāatzīst, kad piecas minūtes pirms norunātā laika dodos apēst kruasānu, mazliet ceru, ka Atija kavēsies, kā šajā reģionā pieņemts. Taču viņš ir punktuāls, un precīzi astoņos saņemu ziņu: "Esam klāt!"

Ar Atiju esmu pazīstama jau vairākus gadus – kopīgi esam apmeklējuši konferences Šveicē, Francijā un darbojušies projektos Āfrikā. Taču viņa ģimeni iepriekš neesmu satikusi. Man līdzi ir katram ģimenes loceklim sagatavots dāvanu maisiņš: zefīrs bērniem, šprotes Atijam, rotaslietas ar latviešu zīmēm viņa sievai Našvai. Našva ir izglītota ēģiptiete ap četrdesmit, pēc izglītības ārste, kas dzimusi Aleksandrijā, un izrādās mūsdienu arābu modes iemiesojums. Hidžābs, kas piesedz matus un drīzāk izskatās pēc cepures, saulesbrilles, lielas rotaslietas, blūzīte ar krāsainu jaku (par kuru viņa vēlāk atzīstas – to atteikušās vilkt meitas, tāpēc paņēmusi sev!), džinsu bikses un skrienamie apavi. Abu dēlam Ādamam ir trīs ar pusi gadu, viņš kautrīgi smaida katru reizi, kad uz viņu paskatos, un pārsvarā komunicē ar savu etiopiešu auklīti. Feirūzai ir 12 gadu, un viņa ir ļoti pieklājīga. Savukārt deviņgadīgā Lina nebeidz vien runāt, pārtraucot māsu katru reizi, kad viņa mēģina man kaut ko pastāstīt. Uz maiņām cenšos runāt ar abām meitenēm – viņas manu atbraukšanu ir ļoti gaidījušas!

Jau pirmajās minūtēs pamanu, ka Atijas mašīna izskatās citādi nekā pārējie ielās redzamie transportlīdzekļi. Kādi ir tie citi braucamie? Tiem nav nevienas "dzīvas vietas". Absolūti visa auto virsma pa perimetru ir apdauzīta – lielākas un mazākas buktes, skrāpējumi, švīkas. Izrādās, Atija savu automobili burtiski pirms trim dienām saņēmis pavisam jaunu no salona, un, vērojot satiksmi Aleksandrijas ielās, man nav skaidrs, kā viņa auto trīs dienu laikā nav ticis ne pie viena pušuma. Automašīnu plūsma ir pilnīgi haotiska – netiek ievērotas joslas, un tas, ka beigu beigās auto tomēr brauc vajadzīgajā virzienā un arī kaut kur nokļūst, šķiet brīnums un tikai sakritība.

Pirms ceļojuma Atija man jau laikus nosūta ziņu: "Tu jutīsies komfortablāk, ja nēsāsi garās bikses un blūzes ar garām piedurknēm." Tā arī daru, vēl ilgi domājot, kā lai paslēpj blūzes dziļo izgriezumu – te talkā nāk rotaslietas un šallīte. Taču, neskatoties uz to, jau pie pirmajiem soļiem, ko speru pilsētā, jūtu sev pievēr- stu lielu uzmanību. Kā uz brīdi atpalieku, fotografējot kādu objektu, vai Našva pievēršas bērniem, bet Atijam kāds piezvana, dzirdu savā virzienā atskanam: "привет, красотка!" (sveika, skaistulīt! – no krievu val.) un citus izsaucienus, kurus pierakstīt nav vēlēšanās. Vēlāk vakarā, kad Našvai dažādos izsaucienus iztulkoju, viņa saka, lai neuztraucos, viss tas pats tiekot veltīts arī arābu sievietēm, un, lai arī tas nav pārāk patīkami, tomēr nekas ļauns arī nenotiks – es šeit esmu drošībā, jo vietējie ļoti novērtējot tūristus un to pienesumu valsts ekonomikā.


No citadeles līdz saldējumam

Drīz esam pie citadeles, XV gadsimtā 29celtā nocietinājuma, kas uzbūvēts tieši tajā pašā vietā, kur savulaik atradusies Aleksandrijas bāka – viens no septiņiem pasaules brīnumiem. Šeit gan mēs atgriezīsimies vēlāk – vispirms paredzēts izbrauciens pa ūdeņiem.

Kad jau esam uz jahtas, uzzinām, ka šodien Aleksandrijā atrodas Ēģiptes prezidents, tāpēc izbraukt ārpus līča ir aizliegts. Tā nu aptuveni stundu vizināmies pa līci, vērojot Aleksandrijas mājas, bibliotēku un daudzās laivas.

Skats uz laivām ir tieši tas, ar ko man asociējas Aleksandrija, jo tik daudz reižu esmu redzējusi līča fotogrāfijas savu paziņu un draugu sociālo tīklu kontos! Vietējiem ir īpaša mīlestība pret pilsētu, un viņi to mīlīgi sauc par Aleksu. Šobrīd tajā ir vairāk nekā pieci miljoni iedzīvotāju, un te satiekas Ēģiptes, Vidusjūras un arābu kultūra. Taču, vērojot ēkas, man rodas asociācijas ar Havanu: kādreiz ļoti rūpīgi dekorētajiem un greznajiem namiem nolupis apmetums, ielu remontdarbi, dzīvojamie rajoni, kur pēdējie māju stāvi nav pabeigti un no mājām spraucas laukā armatūra. Un visam pa vidu – karstums. Lai arī Aleksandrijā, pateicoties jūrai, valda patīkamāks klimats nekā valsts vidienē, tomēr manai gaumei ir par traku. Drīz vien no jahtas klāja pārceļamies uz iekšpusi, kur baudām stipru tēju. Bērni tikmēr ēd un slavē manis atvestos zefīrus – šāds gardums viņiem līdz šim nav bijis pazīstams. Jāpiebilst, ka zefīri nemainīgi ir delikatese, ko vienmēr vedu uz ārzemēm, sapakotu kurpju kārbā, lai nesaspiežas.

Pēc izbrauciena dodamies apskatīt cietoksni. Citadele ir celta, lai pasargātu pilsētu no Osmaņu impērijas iebrukuma. Pretēji tam, kā te izskatījās agri no rīta pirms izbrauciena ar jahtu, apmeklētāju ir daudz, un mēs spraucamies cauri koridoru labirintam celtnes iekšpusē. Labākie skati gan paveras ne cietokšņa iekšpusē, bet uz āru no tā – uz koši zilajiem piekrastes ūdeņiem. Te vienmēr ir neiztrūkstošie makšķernieki, viļņi sitas pret krastu, un, kā vēlāk redzu fotogrāfijās, negaisu gadījumā virs ūdens veidojas virpuļi.

Kāda sieviete vēlas nofotografēt mani ar savām dvīņu meitenēm, piekrītu, viena iesēžas man klēpī, otra stāv blakus, un ģimene priecīgi knipsē. Drusku gan sāku satraukties, vai te nebūs tāpat kā Indijā un neparādīsies vēl desmitiem interesentu pēc pašiņiem. Atija smejas un saka – viņi droši vien domā, ka es esmu kāda filmu zvaigzne, īpaši tāpēc, ka esmu krietni garāka par pārējiem.

Blakus citadelei ieejam šaubīga paskata Jūras muzejā, kur ir neliela ekspozīcija par dažādiem jūras dzīvniekiem, taču bērniem patīk un ir interesanti. Pēc tam vēl piestājam pie kādas saldējuma kafejnīcas autokases. Autokase darbojas tā, ka automobilis apstājas blakus veikalam, no bodes izskrien darbinieks, pieņem pasūtījumus, tad tos atnes un saņem samaksu. Man iesaka piena un apelsīnu saldējumu, tā nu nogaršoju abus. Porcijas ir paprāvas un tiek pasniegtas uz papīra šķīvīša ar karotīti. Jāatzīst: itāļu slavenais gelato nestāv pat blakus tam, kā garšo saldējums Aleksandrijā! Piena saldējums nemaz nav līdzīgs plombīram, un apelsīnu saldējums nav sorbets, taču abi garšo labāk par jebkuru citu jebkad ēsto!


Slavenā bibliotēka un baloži

Mūsu nākamā pietura ir Aleksandrijas bibliotēka. Tā uzbūvēta 2002. gadā un daļēji tapusi par godu slavenajai Lielajai Aleksandrijas bibliotēkai, kas celta 285. gadā p. m. ē. un bija viena no nozīmīgākajām bibliotēkām senās pasaules laikā. Mūsdienās bibliotēkā ir ne tikai liela grāmatu kolekcija, bet arī muzejs, plašas lasītavas un multimediju zāles. Tāpat te ir iemīļotais lasīšanas fanu soliņš atvērtas grāmatas formā. Atija un Našva atstāj mani bibliotēkā, bet paši dodas nolikt Ādamu diendusā, soloties būt pakaļ pēc dažām stundām.

Kamēr pastaigājos pa plašo lasītavu, ievēroju, ka kādam puisim uz datora ir uzlīmīte Latvijai 100, taču tā arī nesaņemos pieiet klāt un pajautāt, kā viņš pie tās ticis. Vēlāk gan Kairā vairākkārt sastopos ar cilvēkiem, kas ļoti labi zina, kur ir Latvija, un visi kā viens stāsta – viņiem tur mācās kāds draugs vai kaimiņš. Pēc viņiem zināmo detaļu daudzuma arī paliek iespaids, ka tās nav vis tūristiem adresētas pieklājības frāzes.

Kad esmu izstaigājusi bibliotēku, cenšos sazvanīt Atiju, taču tas neizdodas. Nav skaidrs, vai vaina ir manā pieslēgumā vai kaut kas nav pareizi ar telefona numuru, tāpēc atliek vien gaidīt. Kamēr sēžu uz soliņa, man blakus piemetas kāds puisis, viņa jautājumi birst kā no pārpilnības raga, un manī jau atkal parādās tas pats nemiers kā no rīta automašīnā. Par laimi, tajā brīdī saņemu zvanu no Atijas – viņi ir klāt, un arī telefons tieši pieslēdzies, nupat esot saņēmuši manas ziņas.

Tālāk dodamies uz Montazas pils dārziem. Milzīgo sastrēgumu dēļ gan ceļā paiet vairāk nekā stunda. Braucam pāri skaistajam Stenlija tiltam, runājam par Tuvo Austrumu politiku (manis līdz šim satiktajiem ēģiptiešiem patīk uzsvērt, ka viņi ir ziemeļafrikāņi, nevis Tuvo Austrumu reģiona pārstāvji) un, tuvojoties saulrietam, esam pie pils dārziem. Pati pils ir ciet, taču eksotisko augu pilnie dārzi – vaļā. Osmaņu un florenciešu stilu sajaukums padara šo pili īpaši interesantu, turklāt tā atrodas tieši pie jūras un ir labi redzama arī no pastaigu takas pie Montazas pludmales. Riet saule, un, kad jau esam gandrīz pašā takas galā, redzam, ka cilvēki masveidā dodas atpakaļ. Izrādās, uz nakti šī vieta tiek slēgta, un tālāk iet nedrīkstam.

Pa sastrēgumiem satumsušajās ielās dodamies atpakaļ uz centra pusi. Vai esot kas specifisks, kā man kārojas vakariņās? Pēdējoreiz, kad tikos ar Atiju Dubaijā, ēdām ēģiptiešu restorānā, tāpēc ar daudziem ēdieniem jau esmu labi pazīstama un varu tos uzskaitīt: molokhia mērce/zupa, desiņas dabīgajā apvalkā, īpaši biezā mango sula un salāti ar piparmētru un arbūziem. Taču šoreiz plānā ir nobaudīt kaut ko vēl šim reģionam raksturīgāku – balodi.

Tuvo Austrumu valstīs ir senas baložu ēšanas tradīcijas. Ēģiptē uz daudzu namu jumtiem ir nelielas mājiņas, kurās tiek audzēti baloži. Man stāsta, ka saimnieks baložus katru vakaru sasauc atpakaļ, tos pabaro, bet pa dienu tie dzīvo savā vaļā. Tā nu es saprotu, ka maltītei arī tiek gatavoti tādi paši baloži kā pilsētā redzamie.

Balodis tiek pasniegts pildīts ar rīsiem, un liels ir mans pārsteigums, kad redzu, ka gaļas daudzums tajā ir niecīgs! Tā vien liekas, ka pat slavenajās varžu kājiņās ir vairāk gaļas. Lai arī pieklājīgi pateicos par ēdienu un sāku to cītīgi ēst, Našva uzreiz pamana, ka gluži pie sirds tas man neiet. Nav ko ķēmoties, viņa saka, vajag pasūtīt kaut ko, kas man tiešām garšos! Tā mēs dzeram piparmētru tēju, es ēdu humosu un baltu ķiploku mērci, kas reģionā ir īpaši populāra, līdz beidzot pienāk laiks desertam. Man esot obligāti jānogaršo om ali – maizes gabaliņi, kas sajaukti ar pistācijām, kokosriekstu pārslām, rozīnēm un cukuru. Tas viss tiek pārliets ar pienu un pārkaisīts ar kanēli, pēc tam cepts cepeškrāsnī, līdz kļūst zeltaini brūns. Tā kā jau esmu pieēdusies līdz acīm, deserts īsti vairs nelien iekšā, taču pa gabaliņam to knibinu. Porcijas visur Ēģiptē ir lielas, turklāt ir pieņemts pasūtīt vairākus otros ēdienus, ko ēd kopīgi. Diemžēl daudz ēdiena gan arī tiek izmests, jo ne vienmēr neapēstais tiek paņemts līdzi. Tā notiek arī ar manu om ali, jo šoreiz tā gluži vienkārši ir par daudz.


Pirmā švīka

Nākamajā rītā beidzot pieceļos pietiekami laicīgi, lai kārtīgi pabrokastotu viesnīcā – šeit ir lieliska ēdienu izvēle! Neskaitāmas smalkmaizītes, uzkodas, vietējie un citzemju ēdieni. Mani ne uz mirkli nepamet Havanas sajūta, taču tas neietekmē ēdienu kvalitāti – tie ir fantastiski!

Pirmā pietura dienas apskates objektu sarakstā ir Pompeju pīlārs. Kļūdaini nosaukta Pompeju vārdā, šī korintiešu kolonna ir celta ap 298. gadu mūsu ērā un atrodas Serapeumā – Serapim veltītajā templī, kas diemžēl smagi cietis gadsimtu gaitā. Rakstos minēts, ka tas slēgts imperatora Konstantīna laikā, sākoties pagānu vajāšanai. Zem tempļa joprojām saglabājušās katakombas. Taču, esot pie tempļa gruvešiem, mani visvairāk pārsteidz ielā redzamais: tuktuki un žiguļi brauc pa samērā tukšo ieliņu, ceļa malā pussagruvušā kafejnīcā sēž vīri un vēro apkārtni. Havanas iespaidi sajaucas ar Indijas Deli, un uz brīdī man nav skaidrs, kurā valstī es īsti atrodos. Jo vairāk vēroju kustību ielā, jo vairāk saprotu, ka viena pati te staigāt negribētu – pārlieku lielās uzmanības un ārkārtīgi saspringtās satiksmes dēļ. Ielu šeit varu šķērsot tikai tad, ja blakus ir Našva – viena pati šeit stāvētu ilgi, cenšoties sagaidīt mazāku automašīnu plūsmu. Pēc Indijas apmeklējuma man šķita, ka esmu redzējusi trakāko satiksmi pasaulē, taču Ēģiptē vērotais liek savu viedokli pārskatīt.

Pēc tam dodamies uz Kom el Shoqafa kapenēm, kas tiek uzskatītas par vienu no septiņiem viduslaiku brīnumiem. Šī nekropole sastāv no vairākām aleksan-driešu kapenēm, statujām un arheoloģiskiem objektiem, taču īpaši interesanti ir tas, ka te ir sajaukusies ēģiptiešu, romiešu un grieķu kultūra. Kā tas izpaužas? Piemēram, statujas ir veidotas ēģiptiešu stilā, taču attēlotas romiešu drēbēs. Par šo vietu īpaši interesējas Atija, jo viņš arī pats te iepriekš nav bijis. Diemžēl fotografēt te stingri aizliegts.

Vēl iegriežamies vietējā kafejnīcā Delices pēc kūciņām. Sestdienā tā ir ārkārtīgi pilna, un tikai ar lielām pūlēm dabūjam galdiņu. Automašīnu izdodas novietot turpat uz ielas īpašā stāvvietā. Jāpiebilst: šeit oficiālās stāvvietās izpaužas tā, ka vairāki vīrieši (atkarībā no stāvvietas izmēra) nolaiž ķēdi, lai varētu tai pārbraukt pāri, ierāda vietu un arī pārdzen automašīnu, ja to nepieciešams pabīdīt īpašnieka prombūtnes laikā. Atijas auto joprojām ir bez skrambām, taču diemžēl prieks nav ilgs – jau ceļā uz nākamo objektu, Rotaslietu muzeju, kāds nevērīgs šoferis aizķer spoguli. Par laimi, tikai neliela švīka.


Saldā pēcgarša

Mūsu pēdējais apskates objekts ir Karaliskais rotaslietu muzejs, kas atrodas kādreizējās princeses Fatimas al Zahras pilī, kas neseno Ēģiptes nemieru laikā uz vairākiem gadiem tika slēgts drošības dēļ, jo tajā atrodas virs desmit tūkstošiem artefaktu, no kuriem apskatei ir pieejams aptuveni tūkstotis. Muzejā izvietoti gan prinču medaljoni un princešu kosmētikas kastītes, gan fantastiskas karalieņu rokassprādzes un kaklarotas ar dārgakmeņiem. Daļa no tā visa acīmredzami kalpojusi par iedvesmu arī mūsdienu juvelieriem, jo nākas secināt, ka vairāku pazīstamu zīmolu izstrādājumi aizdomīgi atgādina rotas no šīs kolekcijas.

Pēc muzeja apskates vēl dodamies nobaudīt pēdējās vakariņas kopā, jo drīz jau man jādodas atpakaļ uz Kairu. Sēžam jūras krastā, un galdā tiek celtas jūras veltes – Aleksandrija ir viena no labākajām vietām Ēģiptē, kur tās ēst! Jau atkal galds teju lūst no ēdienu daudzuma, un tiek nesti aizvien jauni un jauni trauki ar kūpošām zivīm, garnelēm, gliemežiem un citiem labumiem.

Vēl, pirms man pakaļ atbrauc šoferis, uz brīdi paciemojos Atijas mājās – vasaras dzīvoklī, kurā viņi mitinās, kad Dubaijā ir pārāk karsts. Šeit ir slēgtā tipa pagalms, saukts par compound, auto plūsmu regulē sargs. Tā ir drošāk. Pirmais, ko Našva izdara, ienākot dzīvoklī, – novelk galvassegu. Sākumā pat viņu bez tās neatpazīstu! Galdā tiek celta irāņu tēja un kūciņas no Angelina’s, taču tikko esam apsēdušies, kad jau šoferis ir klāt un man jau jādodas. Ātri izdzeru tēju, un Našva iespiež man rokās kastīti ar saldumiem – eklērus, saldās bumbiņas un citus gardumus, kurus pēc tam vēl vairākas dienas ēdu Kairā, atceroties sirsnīgo uzņemšanu un kopā ar viesmīlīgo ēģiptiešu ģimeni pavadīto laiku.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Šahs. Jācer, ka ne mats

Ja pašreizējo situāciju Latvijā salīdzi­nātu ar šaha spēli, tad būtu jāat­zīst: esam iedzīti stūrī, un patla­ban vairs nekādas īpašās stratēģijas nevar izvēlēties – vienkārši jācenšas nezaudēt...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata