Turklāt ne jau mukšana no politikas procesu vērošanas vien var būt par iemeslu dzīt savu laiviņu uz desu krastu (tas būtu piemērotāks nosaukums Jelgavkrastiem, lai cilvēki neapmaldās un kā tādi jelgavnieki neaizbrauc aplamā virzienā). Lai atļauts jau kuro reizi atkārtoties, došanos prom no Rīgas motivē arī tas, ka eksistē kāda vardarbības forma, pret kuru ne desmit Stambulas konvencijas, ne acīmredzot arī nekas cits nepalīdzēs, jo šajā ziņā kolektīvais ārprāts vismaz Rīgā ir daudz tālāk aizgājis nekā attieksmē pret voukismu vai propalestīnismu, – tā ir lapu pūšana. Pēdējos pāris gadus rudens Rīgā nozīmē nevis lapu zeltu un gājputnu klaigas debesīs, bet lapu pūtēju ikdienišķu un nebeidzamu trokšņošanu. Šoruden Pārdaugavā patiesi līdz pat Raimonda Paula pēdējai lapai nav bijis neviena klusa rīta – saule vēl nebija uzlēkusi, kad Lapu Pūtēju zemē jau sākās rosība, vīri un sievas ar pagājušā gadsimta vidus zobārstu urbjmašīnām līdzvērtīgu troksni dzenāja lapas kaudzītēs, lai nākamajā rītā, kad vējš šīs kaudzītes būs atkal izdzenājis, varētu savu pirmrindas kolhoza Naprasnij trud cienīgo bungādiņu terorizēšanas darbu veikt atkal un atkal. Tādās reizēs sāc apskaust tuksnešu iemītniekus, lai gan mūsu lappūšanas operatoru darba devējiem droši vien arī tur nebūtu miers, kamēr neizdomātu, ka var taču tuksneša smiltis pūst no labās puses uz kreiso, un nākamajā dienā otrādi.
Tātad dodamies pēc desām uz Sidrabiņiem. Krogs darbojas jau daudzus gadus, šajā laikā ir izpelnījies gan kultūras zīmi Latviskais mantojums par latviskā kultūras mantojuma saglabāšanu un daudzināšanu 2017. gadā, gan daudzas jo daudzas slavējošas atsauksmes un arī pa retai kritikai, ka vai nu viesmīlis par lēnu vai neieinteresētu, vai pasūtītajam ēdienam kādas garšas nianses, īstas vai iedomātas, pietrūkst, vai atkal ēdiena, proti, desas, siltums nepietiekams. Papildu magnēts Sidrabiņos ir veikaliņš, kurā arī tiek tirgotas gan desas un citi kūpinājumi no vietējā gaļas pārstrādes ceha, gan ābolu kandža, gan medus, gan Lembužu alus. Cenas gan te nav tās lētākās, bet, kad izlasi, kā meistars pats savu alu slavē – «Mēs nezīmējam uz sava alus etiķetēm kailas meitenes vai mistiskus komiksu tēlus un nesaucam savas alus šķirnes savādos metāla izstrādājumu vai mitoloģisku tēlu vārdos – mēs vienkārši vārām tradicionālu, kvalitatīvu alu!» –, tad nopirksi kaut vai šīs godīgās atzīšanās dēļ. Arī kroga plašā ēdienkarte ir informatīva un bez liekiem izpušķojumiem, ja nu vienīgi cāļa spārniņi nosaukti par vicināmajiem, un par foreli teikts, ka tā ir no Liepupītes (lai gan, kas zina, var jau būt, ka Liepupītē ir kāda foreļu audzētava).
Tā kā mēs bijām vairāki, ķērāmies uzreiz pie garākā ēdiena – 1,35 metrus garās desu izlases. Mani ceļabiedri desu metrus ēda un slavēja, man būtu gribējies tās karstāk čurkstošas un piedevās vairāk nianšu. Bet tas vabūt tāpēc, ka mani ceļabiedri ēda tik gardu muti, ka man atstāja pamaz, vai arī tāpēc, ka tālajā bērnībā mana lauku omamma desas mājās taisīja pati – otru tik garšīgu desu vairs neesmu ēdis nekad.
SESTDIENA ĒDA
- 1,35 metri pašu ražotu piecu dažādu desu izlase ar brūkleņu-ābolu ievārījumu, pikanto garšaugu mērci un sinepēm, pasniegtas ar pašu skābētiem, šķovētiem kāpostiem un fritētām kartupeļu daivām (divām personām) 23,50
- Putraimdesa ar ceptu speķi, karamelizētiem āboliem un brūkleņu ievārījumu 9,70
VĒRTĒJUMS
INTERJERS ★★★★
ĒDIENI ★★★★
APKALPOŠANA ★★★★★
ATMOSFĒRA ★★★★★
VĒL MAZLIETIŅ! Kad jau kaut kas ir tik garšīgs kā Sidrabiņu desas, tad gribas vēl kādu niansi no pavāra klāt.
KRITIZĒ UN SLAVĒ EGĪLS ZIRNIS
Krogs SIDRABIŅI
Adrese: Jelgavkrasti, Liepupes pagasts, Tallinas šosejas 55. kilometrā
Atvērts: No 11.00 līdz 21.00 (Pk, S līdz 22.00)