Pat ne uz Rovaniemi pie Ziemassvētku vecīša palīdzēt viņam izburtot dažu Latvijas bērnu rakstītu vēstuli (Ziemassvētku vecītis, kā zināms, par īstām uzskata tikai ar roku rakstītas vēstules, uz pārējām raugās ar aizdomām, jo krāpnieki jau nebūtu krāpnieki, ja nemēģinātu kaut ko izkrāpt no tādas bezgalīgas mantu krātuves kā Ziemassvētku vecīša darbnīca). Tik tālu ne, sirds raujas tepat uz laukiem. Medijiem mēdz pārmest, ka tie neiedziļinās tajās problēmās, kuras apraksta. Attiecībā uz vienu problēmu tā ir taisnība. Bieži lasīts, ka laukos cilvēki dzer krietni vairāk nekā pilsētā. Par iemeslu tiek minēts perspektīvas, izglītības, naudas un visa kā cita trūkums. Tā ir tikai daļa patiesības, turklāt mazākā, jo, kā zināms, nevienam cilvēkam, kas grib iedzert, naudas trūkums nekad nav bijis šķērslis tikšanai pie alkohola. Zināt, kāpēc laukos cilvēki vairāk dzer? Tāpēc, ka lauku vide ir iedzeršanas procesam daudz draudzīgāka nekā pilsēta! Iedzēris cilvēks sajūt sevī spārnus augam un grib doties pasaulē draugus meklēt, staigāt no mājas uz māju citus cienāt un pats uzcienāties un dalīties tajos jaunatklājumos, kurus viņa galvā pavēris burvju dzēriens, bet vai tad lielpilsētā ir iespējams paspert kaut vienu iedvesmas pilnu soli, lai nenonāktu dzīvības briesmās sadursmē ar kādu transportlīdzekli? Ne velti latviešu dzērājdziesmu vairums, ar Vecā Taizela gājienu uz un no kroga sākot, apdzied laukus, kur var tā apcerīgi pa ceļu kātot («es, dzērājvīriņš, es lēni gāju, es lēni gāju un pārdomāju…»), nevis, teiksim, dziesmā brīdina dzērāju pilsētā neiet uz gājēju pārejas, jo viņu tur var notriekt.
Tā kā šis decembris ir dīvains, arī laukos gluži laukā pa ceļu iet vai zem slapjas egles svinēt negribas, labāk kādā siltā un mājīgā vietā. Kur tādu atrast, tādu siltu, mājīgu un laika pārbaudi izturējušu vietu? No Rīgai tuvākajām viena uzreiz nāk prātā gan – Aparjods Siguldā. Vienīgais trūkums, ka Sigulda īstu lauku kategorijai vairs nekvalificējas, tomēr tur plašums un brīve gājējam ir daudz sasniedzamāki nekā Rīgā, kur pat nomaļākās ielas ir automašīnu pilnas. Tātad, ja sirds tevi raus laukā doties sazin kur, ir cerība palikt sveikam un veselam. Dodamies uz Aparjodu. Krogs ir tik sens, ka jau uzaugusi paaudze, kam šis vārds vairāk asociējas ar olimpisko medaļnieku kamaniņu stafetē Kristeru Aparjodu. Krogs Aparjods darbojas kopš 1991. gada un pašlaik zināmajās ēkās kopš 1999. gada. Automašīnai vieta pagalmā atrodas, ejam iekšā, sen te nav būts. Interjers ir 90. gadu beigu stils šā vārda labākajā nozīmē – tāds, kurā latvietis labi jūtas, tikpat labi šāds bārs un restorāns varētu būt varenajās senlatviešu pilīs, kuras neviens nav redzējis. Atrodas arī brīvs galdiņš, pareizāk sakot, pamatīgs ozolkoka galds, un, kā vakara gaitā noskaidrojas, arī porcijas ir šādam galdam atbilstošas, nevis minimālisma iedvesmotas. Kamīns kuras īstu liesmu, viesmīļi laipni, mūsu izvēlētie ēdieni garšīgi, cenu līmenis attur no nejaušiem viesiem, kas varētu ieklīst mums atklāt alkohola iespaidā radušās atziņas par dzīves jēgu un to, kuram kurš jāciena, – ko viens rīdzinieks vairāk var vēlēties?
KRITIZĒ UN SLAVĒ EGĪLS ZIRNIS
Restorāns APARJODS
Adrese: Siguldā, Ventas ielā 1A
Atvērts: No 12.00 līdz 23.00
SESTDIENA ĒDA
- Astoņkāja karpačo 16,00
- Artišoku un avokado salāti ar Parmas sieru 11,00
- Vīnes šnicele ar frī kartupeļiem 19,90
- Grilēts cāļa iesmiņš 21,00
- Kokmuižas bezalkoholiskais alus 0,33 l 4,50
VĒRTĒJUMS
INTERJERS ★★★★★
ĒDIENI ★★★★★
APKALPOŠANA ★★★★★
ATMOSFĒRA ★★★★★
OZOLKOKA GALDU CIENĪGS PAVĀRDARBS. Garšīgi ēdieni, patīkama atmosfēra, laipni viesmīļi.

