Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Veikals ar zvejnieku stāstu

Salacgrīva ir dzīvs pierādījums, ka arī mūsdienās pat visikdienišķākajām vajadzībām celtas būves ir pelnījušas izcelšanu un var kļūt par neatņemamu pilsētas dzīves sastāvdaļu. Proti, pārtikas veikala top! ēka te ne tikai labi iedzīvojusies, bet pat kļuvusi par tādu kā neoficiālo centru un atzīmēšanās punktu gan vietējiem, gan tiem, kas pilsētai tikai brauc cauri.

Salacgrīvai īsti nav tāda tipiska centra kā citām pilsētām. Iespējams, sensenos laikos šo funkciju pildīja laukums pie kādreizējā kroga Bocmanis, kura nosaukums gan gadu gaitā tika mainījies, taču vietējos pulcinājis tāpat. Reiz pat tur izcēlās konflikts ar kautiņa elementiem starp vienu no bijušajiem aizsardzības ministriem un kādu jaunieti, kurš, eksministraprāt, nav pietiekami cienījis valsts himnu, pret rītu nepievienojoties pārējo krogus apmeklētāju dziedājumam. Par šo gadījumu tika ierosināts kriminālprocess, taču nav šaubu, ka pirms tam – arī tajā drūmajā padomju periodā – Bocmanī noticis ne viens vien leģendārs atgadījums, par ko netieši liecina vietējo iedzīvotāju bērnības un jaunības dienasgrāmatu ieraksti.

Vēlāk, sākoties jau XXI gadsimtam, par nosacītu pilsētas centru kļuva "staķiks" jeb benzīntanks blakus pilsētas Tirgus laukumam, kas gan biežāk bijis pustukšs. Jāpiebilst, ka Salacgrīvā benzīntankā vienlaikus atrodas arī pilsētas autoostas telpas, un vēl svarīgi tas, ka benzīntanks strādā diennakti. Dzērieni gan nu jau labu laiku vairs nav pieejami tik brīvi kā agrāk, tomēr kaut kāda pulcēšanās te notikusi.

Taču šodien droši var teikt, ka pilsētas centrs meklējams ap apgāztajai zvejas laivai līdzīgo veikalu top!, kas šogad iekļuvis arī Eiropas kultūras mantojuma dienu organizatoru sarakstos un droši atzīmējams kā būvkultūra šī vārda vislabākajā nozīmē. Tāpēc SestDiena devās uz pilsētu pie upes, lai skaidrotu, kā tādai jaunbūvei tur izdevies tik labi iedzīvoties un kā tā mainījusi pilsētu.
 

Trāpījums kolektīvajā apziņā

Vēl, pirms esam nokļuvuši līdz jau minētajam galamērķim, atrodu, ka par šo Salacgrīvas veikalu savulaik stāstu raidījumā Adreses veidojis arī Mārtiņš Ķibilds. Viņa pirmā asociācija ar jaunbūvi, kā pats atzina raidījumā, bija, ka tas ir memoriāls bojāgājušajiem jūrniekiem. Veikala forma no garām plūstošās Tallinas šosejas puses tik tiešām atgādina uz mutes apgāztu melni darvotu zvejas laivu. Vismaz tā arhitekti centušies citēt vietējās apkaimes vēsturi. Būve šajā gadījumā it kā kļūst par mediju un šo stāstu tiešām turpina stāstīt. Taču jautājums vienmēr svarīgs: vai un kā tas rezonē mūsdienu pilsētas ikdienā?

Pirms apstājamies pie mūsu galvenā varoņa – veikala ēkas –, dodamies uz netālajiem Kuivižiem, kur lūdzam nejauši sastaptajam novada aktīvistam un žurnālistam Dzintrim Kolātam pastāstīt, ko tad tas "tops" novada iedzīvotājiem vēsta.

"Ēka ir viesmīlīgāka un draudzīgāka, jo koks dod tādu patīkamu siltumu iepretim bezpersoniskajam un unificētajam Maksimas blokam," vērtē Kolāts. Pilsētā novērots, ka pretī esošajā konkurentveikalā varbūt arī šis tas ir mazliet lētāks, taču Tops tieši sava nama dēļ izstaro kaut ko tādu, ka naudas vairs nav tik ļoti žēl. "Es gan to nevarētu saukt par kaut kādu šodienas vides atspoguļojumu, jo nav jau to laivu. Ja mēs pieņemam, ka tā pelēkā siena ir kaut kas līdzīgs kuģa vai laivas sānam, tad nav jau pašu laivu vai tās [mūsdienās vairs] ir ļoti liels retums. Drīzāk tas atspoguļo tādus vēstures mītus, stāstus vai totēmus, kas cilvēkiem ir svarīgi. Tas neatspoguļo šodienas vidi, jo tāda tā vairs nav."

Iespējams, šī īpašā, tieši salacgrīviešiem saprotamā un tuvā pievilcība kaut kā pārvēršas arī ekonomiskā labumā. Pētījumu jau nav, un diezin vai vietējie pārtikas veikali būs gatavi dalīties ar saviem komerciālajiem noslēpumiem tādā veidā, lai mēs varētu salīdzināt, kāds laivai un centieniem atspoguļot vietējās apkaimes kolektīvo atmiņu ir iespaids uz cilvēku iepirkšanās paradumiem. Taču vietējo novērojumi par to vedina domāt. "Tas rezonē ar vietējiem mītiem, vēsturi un veciem laikiem, kad bija, protams, ļoti jauki, un zvejnieki patiešām kaut vai tajos padomju laikos bija diezgan priviliģēti un turīgi, un līdz ar to kaut kādas tādas nostalģijas atstāj iespaidu uz pircēju izvēli," vērtē Kolāts.

Turklāt vēlreiz jāatgādina, ka Salacgrīvas veikals par būtisku kultūras mantojuma sastāvdaļu nav tapis tāpēc, ka kaut kas ticis restaurēts vai pārkonservēts. Tā ir pilnīgi no jauna uzbūvēta ēka. 

Pilsētā iegriežos regulāri, un man pašai liekas, ka agrāk šajā laukumā nekā nebija. Īstie vietējie gan atceras, ka padomju laikā šeit bijis tas, ko tolaik sauca par sadzīves pakalpojumu kombinātu, – ar veļas mazgātavu, frizētavu, fotoateljē un tamlīdzīgām lietām. "Es vēl atceros, kā to cēla sešdesmitajos vai septiņdesmito gadu sākumā. Tas bija tipisks padomju arhitektūras produkts – balta ķieģeļu ēka," atceras kuivižnieks Kolāts.

Runājot par to, vai un kā jauno ēku novērtē cilvēki, viņš vēl piebilst, ka tiešām ievērojis: vismaz daļa vietējās publikas Topu pilnīgi noteikti noteikuši par pulcēšanās centru. Kā ieraugot, tā gribot nākt runāties un atcerēties laikus, kad Brīvā viļņa priekšnieks bijis tāds Šlisers. Jāpiemin, ka šo vīru vēlāk sarunās ielās piemin vēl citi vietējie. Dažuprāt, viņš gan līdzīgi kā Alfrēds Rubiks piederējis pie tā saucamajiem ortodoksālajiem komunistiem, taču mācējis pilsētai izsist visādus fondus, un apkaime uzplaukusi. Arī tāpēc vietējo kolektīvajā atmiņā varbūt laivu laiks palicis kā īpaši zīmīgs.

"Zvejnieki ir konservatīvi. Diez vai viņi presē to teiks, bet gan jau pie sevis atzīs, ka padomju laikā bija forši. Vara mācēja ar viņiem koķetēt. Es zinu daudzus vienkāršus zvejniekus, kam bija tie ordeņi sastiepti. Kad parādījās automašīnas – žiguļi un volgas –, kuram gan citam kā zvejniekiem bija pirmās? Līdz ar to – tas laiks viņiem ar visām tām nostalģiskajām bildēm ir tāds pieņemams. Publika sen jau nomainījusies, bet kaut kas no tās kolektīvās atmiņas pārmantojas," secina Kolāts. Arī viņš pats nu biežāk dodoties uz Topu – arī tāpēc, ka tur tagad atrodas bankomāts.

Noklausījušies šo priekšlasījumu, dodamies uz pilsētu skatīt savām acīm slaveno top! un tā radīto atmosfēru.
 

Mītapa vieta

Vasaras vairs nav, un arī kovids dara savu – par to liecina igauņu auto numurzīmju trūkums apkārtnē. Šķiet, ceļošanas gadalaikā tieši šeit ir mūsu ziemeļu kaimiņu pirmā pieturvieta. Taču pie veikala sastopam vietējos jauniešus.

Klāvs un Artūrs sēž uz soliņa pie Topa un atzīst, ka šeit nākot bieži. "Smuks, ir vilnīši," tā būvi vērtē Klāvs un atzīst, ka nu šī apkārtne kļuvusi par pilsētas centru – tādu "mītapa" vietu. Arī iepirkties nākot šeit. Un tad abi puiši droši vien pajoko, sakot, ka Maxima, kas ir pāri ceļam, vienkārši esot pārāk tālu. Kad lūdzu padalīties ar kādiem interesantiem notikumiem, kas norisinājušies ap šo viņu jau iecienīto vietu, puiši gan atzīst, ka viņu stāsti esot pārāk ekstrēmi, lai tos paustu publiski. Un to, protams, var saprast. "Tādi neganti notikumi," viņi vēl piebilst. Vēlāk jauniešiem pievienojas vēl arī kolēģis ar riteni, kuru lūdzam izmēģināt viļņu estētikā ieturēto nelielo skeita tasi.

Topā iemājojuši arī citi veikali. Viens no tiem ir Radīts Salacgrīvā, kurā var iegādāties vietējo mājražotāju un amatnieku produkciju. Tāpat tur var atrast pilsētā ražotās šprotes, kuru izvēle ir nudien milzīga! Uzrunājam veikala pārdevēju Vēsmu, kura arī ir vietējā. "Es domāju, ka vieta ir vienkārši superīga! Te ir tā kā centrs," viņa uzreiz saka. Vēsmai šķiet, ka cilvēki te izvēlas nākt arī tā smukuma dēļ. "Tas ir zināmā mērā kā simbols," viņa ir vienisprātis ar citiem vietējo vērtējumiem par būvi un piebilst, ka, lai arī zvejnieku vairs nav daudz, tāpat visiem pilsēta asociējas tieši ar šo profesiju un tās amata rīkiem.
 

Izskatās labi!

Silva nāk no Salacgrīvas, bet nu ar vīru dzīvo Duntē. Uz pilsētu atbraucot svētdienās, kad ir dievkalpojumi, un tad, protams, darbakārtībā ir arī veikala apmeklējums.

"Izskatās labi," saka sieviete. Arī viņa atceras, ka šeit bijusi balta, "briesmīga ēka". "Arhitektoniski ļoti veiksmīgs, kā visi meistara darbi," piebilst Silvas vīrs.

Cik svarīgas vietējiem ir tās atmiņas, ko atsauc šādi veiksmīgi izvēlēti simboli? "Man personīgi – ļoti svarīgas," atzīst sieviete. Viņa nesen Liepupes jūrmalā uzgājusi piemiņas akmeni Ūķu kuģu būvētavai. Tajā savulaik būvēti burinieki, kas šķērsojuši arī ekvatoru. Abi ar vīru viņi to atklājuši tikai tagad, Covid-19 ierobežojumu laikā, kad sākuši vairāk staigāt pa savu jūrmalu – jo, nu, mēs jau zinām, ka vietējie tāpat bez vajadzības pie jūras vis neiet.

Sintiju ievērojam uzreiz – meitenei ir skaists velosipēds, ar kuru viņa lēnām apbraukā dažādas pilsētas vietas. Šobrīd jauniete mācoties Salacgrīvas vidusskolā un vairs pat neatceroties laiku, kad apgāztās laivas te vēl nebija. Ar ģimeni gan apmeklējot abus veikalus, jo katrā no tiem esot savu plusi un mīnusi. Bet, vērtējot izskatu un lūkojoties uz Topu, Sintija secina, ka dizains tik tiešām ir foršs un interesants. Arī tāpēc gribas tur vairāk pulcēties. "Es domāju, ka tūristiem tur arī interesantāk," viņa vēl piebilst.

"Ļoti, ļoti patīkams," tā savukārt pārliecināti saka Valentīnas kundze, vērtējot būves izskatu. Arī viņa ikdienā ejot uz abiem veikaliem, jo jālūko, kādas akcijas ir aktuālas katrā no tiem. Viņa gan dzīvo otrā pusē Salacai, taču dakteris esot ieteicis daudz staigāt, tāpēc viņa regulāri šķērsojot tiltu un ejot garākās pastaigās. Sieviete novērojusi, ka pie Topa "apgāztās laivas" pulcējoties arī igauņi. Valentīna pati savulaik strādājusi gan vienā, gan otrā pilsētas zivju pārstrādes rūpnīcā (no kurām nu palicis vairs tikai Brīvais vilnis), tāpēc arī viņai mēģinājumi būvē atspoguļot apkaimes vēsturi ir saprotami un tuvi. 


Šis ir viens no objektiem, kuriem Eiropas kultūras mantojuma dienās aicinām pievērst īpašu uzmanību. VaIrāk informācijas par šo un citiem objektiem atradīsiet šeit: https://mantojums.lv/lv/EKMD/

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Visdabīgākais nacionālais

Latvijas Dabas muzejs glabā dabaszinātniskas liecības par Latviju no divus miljardus gadu senas pagātnes līdz mūsdienām. Kopš šāgada septembra – nacionālā muzeja statusā.

SestDienas receptes: Uz pjedestāla – pētersīļi!

Vai zinājāt, ka pētersīļi ir vieni no veselīgākajiem zaļumiem? Dzimuši Vidusjūras apgabalā, tie lieliski aug arī pie mums un ir pieejami faktiski visu gadu. Daudziem pētersīļi gan tā ne visai, jo sti...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata