Valmieras kultūrtelpa Kurtuve joprojām kalpo par vietu Valmieras teātra izrādēm, kurām acīmredzot lielā skatuve šķiet par lielu, bet Jaunā zāle – par mazu. Režisors Reinis Suhanovs pieder pie tām radošajām personībām, kurām gribas ik pa brīdim izmēģināt kaut ko jaunu.
Šoreiz, ķeroties pie Eiripīda Mēdejas, režisors kopā ar scenogrāfi un kostīmu mākslinieci Moniku Korpu ļāvies Senās Grieķijas valdzinājumam.
Scenogrāfe izrādes programmiņā stāsta, ka kostīmi ir vēsturiskas kopijas, bet sandales un rotaslietas – grieķu meistaru izgatavotas replikas. Flīzētā telpa – baseins – ir lakonisks fons kostīmu parādei, kas apvienojumā ar uzsvērti butaforiskām bārdām un parūkām rada ceļojoša muzeja iespaidu. Vienlaikus atsauce uz sengrieķu teātri tā klasiskajā formā ar kori un maskām ir tikai kā viens no paņēmieniem, kā atklāt stāstu, – nebūt ne dominējošais.
Programmiņā norādīts arī, ka Suhanovs un Korpa ir Andra Freiberga skolēni, kas pirmoreiz satikušies kopdarbā. Ideja izmantot dekorāciju kā baseinu, ielaižot telpā ūdeni un ļaujot Oskara Pauliņa gaismām mest ņirbošus atspulgus uz sienām, uztverama kā tieša atsauce uz Freiberga scenogrāfiju Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra izrādei Nāves deja (1996).
Izrāde sākas ar Sanda Runges atveidotā Audzinātāja sniegtu pārskatu par to mītu daļu, kas veido Eiripīda traģēdijas priekšvēsturi un tiešā veidā lugā nav atspoguļoti. Ilmāra Zvirgzda prologs ļauj saprast, no kurienes varoņi ir radušies un kādas ir viņu attiecības pagātnē. Tāpat režisors izvērš plašu dionīsisku baudu ainu ar milzīgām figūrām, kas apveltītas gigantiskiem falliem. Audzinātājs te pārvēršas par ko līdzīgu Pānam, uzkurinot seksuālo spriedzi, savukārt, kad izrāde jau ieplūst oriģinālā teksta gultnē, Audzinātājs ar Annas Neles Āboliņas Aukli nododas enerģiskām baudām, kamēr Mēdeja aizgūtnēm vaimanā, nokritusi uz grīdas tā, lai skatītājiem būtu redzama tikai viena viņas kāja.
Suhanova skatījums uz Mēdeju, Jāsonu un viņu ģimenes krīzi ir neslēpti ironisks. Kreonta meita Glauke Elizabetes Miltas atveidojumā ir ne tikai kentaura ķēve, bet arī mūsdienu blogere – čiksa, kas plivina skropstas un runā banalitātes baisā žargonā. Tieši šī primitīvā seksualitāte uzvar Mēdeju, ko Māra Mennika apveltī ne tikai ar dzelžainu gribu, bet arī ne pārāk pievilcīgām īpašībām. Mēdeja vēlas Jāsona mūžīgu pateicību par palīdzību pagātnē, un viņa pievēršanās jaunākai un smukākai meičai rada ne tikai greizsirdību, bet arī aizvainojumu par nodevību, noniecinot bijušos nopelnus. Aktrise nebaidās parādīt savu varoni kā ļaunu un neglītu sievieti, kuru tiešām ir sarežģīti mīlēt, taču tad aktualizējas jautājums, vai šāda varone–nevarone pelna mūsu līdzcietību vai vismaz kaut nelielu empātiju? Vīrieši ir uzsvērti statiski un manipulējami, sievietes – miesaskāras stervas. Kur traģēdija?
Nevar gan noliegt, ka Mēdejas lēmumi, kas, sekojot cits citam, noved darbību pie vairākām slepkavībām, ir savā ziņā loģiski, tomēr tā ir visatļautības loģika, kas nepieļauj samierināšanos ar sakāvi.
Atsevišķi jāizceļ Jēkaba Nīmaņa mūzika, kurā var atklāties Diānas Kristas Stafeckas un Elizabetes Miltas skaistās balsis. Taču kopumā izrādes atsvešinātā estētika, kas ik brīdi uzsver stāsta piederību Senajai Grieķijai, nekļūst par universālu vēstījumu pāri laikmetiem. Katarses nav.
Iesaka Atis Rozentāls
CEĻOJUMS PUSNAKTĪ. REŽISORS MĀRTIŅŠ KALITA. MIHAILA ČEHOVA RĪGAS KRIEVU TEĀTRIS ★★★
Ļoti raibs, košs, bet repertuāra ziņā diezgan haotisks koncerts, kura caurviju sižetu dramaturgs Artūrs Dīcis veidojis kā spēli ar laika griešanu turp un atpakaļ, jūtot līdzi cilvēkam, kas nespēj priecāties par Jauno gadu, jo svētki aizēno viņa dzimšanas dienu 31. decembrī. Aktieri lieliski dzied un enerģiski dejo, bet dziesmu atlase ir no padomju nostalģijas līdz ABBA un Intara Busuļa hitiem.
DOCENTES. REŽISORE LINDA ZAHAROVA. JAUNAIS RĪGAS TEĀTRIS ★★★★
Akadēmiskās vides iekšējiem procesiem veltīta izrāde, kurā Gunas Zariņas varone pētījumā atklāj, ka augstskolas docētāju vidū valda aizvainojums. Ievērojamā somu dramaturga Juhas Jokelas lugas varoņu galerijā ir gan konformisti, gan radikāļi, un tas, ka tu pēti aizvainojumu, nenozīmē, ka kāds nav aizvainots uz tevi pašu. Vērtīga, kaut specifiska izrāde.
BĻITKA. REŽISORS DŽ. DŽ. DŽILINDŽERS. GODA TEĀTRA VIESIZRĀDE KLUBĀ AUSTRUMU ROBEŽA ★★★★★
Kārtīgs bļitkotājs uz ūdenstilpes virsmas parādoties trīs dienas pirms ledus izveidošanās. Kaspara Goda un Egona Dombrovska duets nu jau leģendas statusu iekarojušajā izrādē atkal aicina uz divu vīriešu atklāsmēm par dzīvi un tās sarežģījumiem. Jā, un neticiet tam, ko redzat, – Dombrovskis spēj absolūti pārliecinoši radīt ilūziju, ka ir krietni iesvilpis, kaut tā nav!