Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus

Operdziedātāja Evita Zālīte: Mīlestība ir milzīgs noslēpums

Ģimene un darbs neapšaubāmi ir dzīves pamats, taču bez apgarotības tas drīzāk tur uz vietas, nevis nodrošina augšupeju. Šajā svētku laikā operdziedātāja Evita Zālīte alkst savstarpējas labestības, piedošanas un cilvēciskas kopības sajūtas pilnu nākotni – lai to tuvinātu, jāatsakās no sava ego, ikdienas emocionālajiem sīkumiem, tikai tad mūsos atbrīvosies vieta augstāku spēku dāvātai iedvesmai. Šādu atziņu fonā operdziedātāja līdz pat 30.decembrim Latvijas baznīcās piedalās Ziemassvētku koncertos Pie Tavas sirds.

Būdama stipra un neatkarīga sieviete, Evita jau pirms vairākiem gadiem savā dzīvē pieņēmusi četrus bērnus, un viņa ir mīlestības pilna. Visa ģimene dzīvo kristīgās vērtībās, arī Evitas dzīvesbiedrs Andris Gross, jau būdams aktieris, izvēlējies studēt teoloģiju.


Fragments no intervijas:

Adventes laiks ir kluss periods, vismaz tāda ir tradīcija, bet tev tas ir intensīva darba posms.

Māksliniekiem šis tiešām ir milzīgs darbošanās laiks, cits jautājums, ar ko tas piepildīts. Man ir tā žēlastība un laime, varētu pat sacīt – izredzētība dziedāt baznīcās. Dievnamos sirds jūtas vislabāk, tur pati sakrālā vide tevi nomierina un mazliet sakārto. Baznīcā ir vieglāk, tā sakot, izkāpt no sevis paša. Tas trakums ir tāds, ka kaut ko saņemt var tikai tad, ja tevī tam ir vietas. Marija vēsti par to, ka kļūs Dieva dēla māte, saņēma brīdī, kad pati bija pazemīga un brīva no sava iekšējā ego. Viņā bija vajadzīgā tukšā telpa brīnumam. Mēs, pa dzīvi ikdienā nesoties, esam piedzinušies pilni līdz malām paši ar sevi, savām sīkajām vēlmēm un iegribām. Dievam tur nemaz nav vietas! Bet iedomājies, katru gadu, kamēr vien mēs elpojam, Dievs no jauna piedzimst cilvēku vidū. Baznīcas cikls regulāri reizi no reizes atkārtojas, tajā notiek viens un tas pats, pat dekorācijas nemainās. Visādos veidos tiek producēta iemidzinoša, pūkaina sajūta, un mēs, mākslinieki, šajā procesā zināmā mērā esam līdzdalīgi. Mēs nevis cilvēku apstādinām un uzrunājam, liekot kaut uz mirkli aizmirst par sevi un klusumā mēģināt rast vietu kaut kam citam, bet ar savu uzstāšanos piedzenam atkal pilnu. 

Šogad es domāju par to, cik svarīgi pirms iešanas baznīcā un dziedāšanas ir lūgties, lai sirds būtu tukša. Pilnā cilvēka sirdī Jēzus bērns nevarēs piedzimt. Ko tad mēs vispār gaidām? Ziemassvētkos tā ir kristīgā vēsts par piedošanu un Dieva mīlestību pret cilvēci. Ja tu šai vēstij pa īstam noticēsi, tā uzspridzinās no iekšpuses visu tavu dzīvi.


Bet, kā tu jau teici, Ziemassvētku vēsts un dekorācijas patiesībā nemainās...

... svarīgi ir tikai tas, ko mēs katrs ar šo vēsti saprotam. Šogad ir pavisam traki, jo daudz dekorāciju elementu mums ir noņemti. Dievs savu roku ir pielicis. Tikko notikusi viena milzīga traģēdija, un es tajā vēl esmu iekšā ar abām kājām un sirdi. Nevaru nedomāt par tiem cilvēkiem, kuriem šie būs pavisam citādāki Ziemassvētki – pēc šausmīgā zaudējuma. Prātam neaptveramās sāpes viņu dzīves noteikti pārvērtīs. Un vienalga arī tur būs Ziemassvētki, tikai – kādi? Tām vajadzētu būt diezgan murgainām sajūtām, jo dzīve it kā iet uz priekšu, lai gan patiesībā tā ir pārlūzusi uz pusēm. Kur tad vēl tālāk iet?


Tev pašai dzīve vairākas reizes lūzusi caur nodevību, slimību... 

Iespējams, man tādēļ ir viegli identificēties ar nelaimē nokļuvušajiem, bet mākslinieki jau pēc definīcijas ir ārkārtīgi ievainojami un jūtīgi. Skatuve cilvēkā attīsta sajūtu šeit un tagad. Māksla ir tik diža un skaista, ka tās klātbūtnē tu neviļus esi garīgā spriedzē. 


Kāda būtu tava karstākā vēlēšanās, gaidot Jauno gadu?

Protams, ikvienam no mums ir savas kvēlās vēlēšanās, un tas ir brīnišķīgi. Kaut man būtu tāds dzīves pulss, ka varu sevī atstāt brīvu telpu, kur var nākt Dievs un darīt savas lietas! Andrī ir šī paļāvība Dievam, viņš tajā dzīvo. Es no viņa varu tikai mācīties. Nevajag tik daudz likt savus uzstādījumus un kaut ko plānot, bet nodot sevi, ja tā var sacīt, lietošanā. Kā instrumentu. Kad lūdzos, tā arī saku: ņem, Dievs, manu balsi, rokas, kājas, visu! Esmu pārliecināta, ka mēs varam daudz vairāk un esam daudz talantīgāki nekā domājam.


Kā tu pati tiki audzināta?

Esmu ģimenē vienīgais bērns, vairāk vecvecāku audzināta. Mans vectētiņš Izraels Abramiss piecdesmit gadus pasniedza Dārziņskolā vijoļspēli, savukārt otrs vectētiņš – Aleksandrs Zālītis – jau bērnībā iemācīja stāvēt un krist par Latviju. Kad viņš trīsgadīgam bērnam teica: «Mirsti par Latviju!», es bez vārda runas paklausīju un kritu gar zemi. Patiesībā esmu tā audzināta, ka Latvija man ir svēta vieta, nav labākas uz pasaules.


Bieži iznāk saskarties ar atskārsmi, ka daiļais dzimums tomēr izrādās stiprāks par stipro dzimumu. Cik spēcīga jūties tu?

Man tie dzimumu apzīmējumi šķiet mazliet stereotipiski un atražojoši. Kura sieviete tad negribētu būt vāja? Skaidrs, ka dzimumu lomas pastāv un sievietei ir jānotur cilvēces turpināšanās. Tas ir diezgan nopietns uzdevums – lai izdzīvotu viņa un viņas bērns, kuram vēl par kaut ko dzīvē jākļūst. Tā ir liela uzņemšanās. Bez iekšēja spēka tas nemaz nav paveicams. Bet spēku dod paļāvība uz neredzamām lietām. Manuprāt, sievietei reāli ir tiešais vads ar Dievu. Vīrietim savukārt ir jāizcīnās, jāizkaujas, ar prātu jāizkaro. Sievietei šī dievišķā klātbūtne ir dota ar dzimšanu un caur to viņa arī ir spēcīga. Viņa ir apveltīta ar intuīciju, kas vieglāk ļauj izkļūt cauri dzīves vētrām. Sievietes būtība ir plastiska, viņai ērtāk atkāpties prāta priekšā, nekā cīnīties ar to un zaudēt spēkus. Ar prāta konstrukcijām cīnoties, tiek izlietots milzum daudz enerģijas. Bet sieviete savā paļāvībā ir stipra, viņa nesamulst, pieņem apstākļus un turpina dzīvot.


Vai piekrīti teicienam – ar mīlestību var striķus vīt? 

Kādus striķus (smejas)! Bet, redzi, ja es šo mīlestības spēku esmu piedzīvojusi, tad, protams, ka var. Patiesībā mīlestība ir milzīgs noslēpums, kaut kas tāds, ko tu nevari dabūt gribēdams. Tā ir dāvana. Ja tu to saņem, tad tiešām vari stāvus braukt debesīs. Mīlestības stāvoklis ir tad, kad, redzot to globālo sviestu, kas šodien pasaulē sakults, tevi nepamet fundamentāla sajūta par to, ka viss tomēr beigsies labi.


Tevī ir tāda pārliecība?

Jā! Mīlestība tādu pārliecību dod, tā mani notvērusi kādā dzīves lidojuma brīdī. Tu redzi visu, kas apkārt šķērsām darās, un vienlaikus absolūti skaidri apjēdz: mēs, visi cilvēki, esam radīti un saistīti mazām saitītēm kopā, un galu galā mums viss beigsies labi. Tā ir precīzākā mīlestības sajūta manī. Vienalga, ko acs redz, prāts saprot vai sirds piedzīvo – visas lietas beigsies labi. Notici!


Visu interviju ar Evitu Zālīti lasiet 20.decembra žurnālā Sestdiena!

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vai esi apmierināts/a ar interneta pieejamību un kvalitāti Latvijā?

Kopā nobalsojuši: 594

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Aktuāli

Sekss ar dabu(6)

Vasaras pilnbriedā jo īpaši varam sajust dabas mežonīgo un juteklisko spēku, kurā cilvēka sīkais «es» izkūst, lai pēc kaislas atdošanās tālāk nevis ietu, bet lidotu. Daba ir dzīva tik ļoti, ka reizē...

Latvijai vajag: Jāņus(3)

Jāņos ir jādaudzina Jāņi. Taču šī vārda nēsātāju Latvijā kļūst aizvien mazāk. Vai mums būs ko daudzināt pēc 100 gadiem?

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā

SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons

Pasaule

Vairāk Pasaule

Politika

Vairāk Politika

Tēma

Vairāk Tēma

In memoriam

Vairāk In memoriam

Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag

SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes