Šī ir tava pirmā intervija ļoti ilgā laikā, tāpēc sāksim ar pavisam vienkāršu jautājumu - ko iepriekšējos desmit gadus darīja Andris Biedriņš?
Atpūtās un veltīja laiku ģimenei. Ja godīgi, es pat neatceros, kad iepriekšējo reizi biju uz interviju.
2016. gada vasarā biji žurnālā Forever Sports.
Jā, tiešām. Tā, man liekas, bija pēdējā reize, bet cik jau tie ir gadi? Es pašlaik kvalitatīvi pavadu laiku ar ģimeni.
Pēc tam, kad 2014. gada pavasarī Jūtas Jazz pārtrauca līgumu, vēl kādu laiku ar ģimeni nodzīvojāt ASV, līdz izlēmāt atgriezties dzimtenē?
Nē, mēs nepalikām tur dzīvot. Kad sezona beidzās, braucām mājās.
Cik noprotams, nepalikt uz dzīvi ASV bija tava vēlme.
Jā, tā bija mana iniciatīva. Pirmkārt, gribējās mājās, otrkārt, vēlējos, lai bērns, tajā laikā bija viens bērns, augtu Latvijā, lai arī vecvecāki būtu klāt.
Kāpēc pieņēmi lēmumu pilnībā pazust no publiskās dzīves?
Es gribēju no visa atpūsties. Publicitātes un visa pārējā man jau bija par daudz, vēlējos padzīvot vienkārša cilvēka dzīvi. Nebija jau tā, ka sēdētu mājās un nekur nerādītos, bet vēlējos no visa atiet.
Visu šo laiku izbaudīji dzīvi vai gadījās saskarties arī ar depresiju?
Ja godīgi, es tiešām izbaudīju. Nebija depresijas vai neziņas, ko tagad darīšu. Ikdiena man ir diezgan piepildīta, ar trim bērniem nekad nav garlaicīgi, līdz ar to īpaši neizjutu skumjas. Biju pilna laika tētis.
Tagad, desmit gadu vēlāk, esi emocionāli atpūties un beidzot gatavs pilnvērtīgi uzsākt arī publisko dzīvi?
Laikam ir pienācis laiks, nevar pilnībā no tā visa aizbēgt. Pagājis tik ilgs laiks, ka jau pašam nedaudz sāk gribēties lēnā garā atgriezties basketbola virtuvē.
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze decembra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!