Caunes mirdzošās rallija acis

Ja noliksi uz ausīm, rezultāta nebūs

Aizrautība pret mašīnām Cauni saveda kopā ar viņa ilggadējo stūrmani Andri Šimku. Karjeras laikā abi kopā startēja vairāk nekā 20 gadu. Šimkus atceras, kā abi nonākuši vienā ekipāžā. "Strādāju izpildkomitejas garāžās, kur pēc skolas beigšanas biju aizgājis kā automehāniķis. Skatos, stāv rallija mašīna. Un viss! Ar to brīdi man viss aizgāja ciet un bija skaidrs, ka braukšu rallijā. Tas bija galvenais jautājums manā dienaskārtībā. Ar Ivaru reiz saskrējāmies uz ielas, parunājāmies, kas, ko un kā. Viņš ar mašīnām, es arī ar mašīnām – mums štimmēja. Sākumā vienkārši ārdījāmies ar mašīnām, ziemā braucām ledus karaļus un ko tik vēl ne. Un tad sanāca tā, ka jāsāk braukt rallijā."
 
Rallijā Caune un Šimkus kopā sāka braukt 1979. gadā. Kad ekipāža aizvadīja savas pirmās rallija sacensības, Šimkum vēl nemaz nebija savas autovadītāja apliecības un, lai varētu startēt, apliecība tika paņemta no drauga. Tikai pēc tam organizatori sapratuši, ka tikuši apmānīti. Komandai parādījās arī augsta līmeņa treneris Andris Zvingēvics, kurš tobrīd bija pieredzējis, bet joprojām aktīvs rallija braucējs, kā arī PSRS izlases treneris. Viņš atceras, ka abus jaunos braucējus pat vajadzēja nedaudz piebremzēt. "Viņi bija tik karstasinīgi, ka vajadzēja nomierināt. (Smejas.) Viņi paši mācījās un visu darīja. Trenēšana vairāk bija kā ielikšana pareizajos rāmjos, lai sacensībās nepārforsē, jo rezultāts ir pēc sacensībām slēgtajā parkā. Ja ātrumposmā noliec uz ausīm, rezultāta nav."

Nolikt uz ausīm gadījās visai bieži. Ekipāžas stūrmanis Šimkus smejot saka, ka pirmās 30 reizes, kad mašīna palikusi uz jumta, viņš skaitījis, bet pēc tam skaits nojucis. "Treniņos aplikt uz jumta bija normāli. Gadījās, ka četrās stundās tiek sasistas divas mašīnas. Tad stāvējām pie diviem lūžņiem un domājām, kuru taisīt, jo rīt sacensības. Ja brauc ātri, bez kūleņiem neiztikt."

Astoņdesmito gadu sākums pagāja, pašiem skrūvējot mašīnas un piedaloties sacensībās. Rezultāti te labāki, te sliktāki. Komandai šad tad pievienojās kāds mehāniķis entuziasts, bet kārtīgu mehāniķi ekipāža ieguva vien 1985. gadā, kad tika izveidota Ladas sporta nodaļa. Šajā laikā viņi arī iekļuva PSRS izlasē. Caune un Šimkus vispirms 1985. gadā ar žiguli uzvarēja PSRS čempionātā standartklasē, bet nākamajā gadā sekoja uzvara arī B grupas čempionātā, kas tobrīd bija visaugstākais līmenis rallijā. Iekļūšana izlasē ļāva iegūt labāku tehniku un arī lielāku atbalstu. Tiesa, Šimkus par mašīnu dzinējiem pilnībā atbildīgs bija līdz pat 1996. gadam. Izlases dalībniekiem tika maksātas algas, tāpēc nebija jādomā par darbu un varēja koncentrēties sacīkstēm. Stūrmanis gan nosmej, ka viņi savā ziņā bijuši Zvingēvica blatņiki jeb savējā ekipāža PSRS izlasē. Tomēr rezultāti runāja paši par sevi – augstas vietas sacensībās attaisnoja atrašanos izlases sastāvā.

Beļģiju pārzina labāk nekā Latgali

Iekļūšanai Padomju Savienības izlasē bija vēl kāds patīkams bonuss – pavērās iespējas doties uz rallijiem ārzemēs. Latvijas ekipāža uz savu pirmo īsto ārzemju ralliju aizbrauca 1987. gadā Jordānijā. Zvingēvics atceras, ka viņš kā ilggadējs braucējs un izlases dalībnieks tobrīd jau bija pieradis pie dažādām kapitālistisko valstu dzīves niansēm un atšķirības no PSRS, savukārt Caunem un Šimkum tā bija kā pāreja no melnbaltās uz krāsaino filmu.