Svarīgi būt reālistiem, nevis vaimanātājiem vai sapņotājiem

Raugoties uz dažādiem datiem, rodas iespaids, ka Latvijas uzņēmumiem labi veicas eksporta tirgos. Kā jūs to vērtējat?

Diemžēl politiķu priekšvēlēšanu debatēs plāni eksporta sekmēšanai gandrīz vispār netiek pieminēti. Taču eksports tiešām aug. Interesanti ir tas, ka būtiski pieaudzis eksports uz Zviedriju un ASV. Uz Zviedriju tradicionāli tiek eksportēta galvenokārt koksne, bet uz ASV, kā es pieļauju, ir daudzveidīgs eksporta klāsts. Jāpiebilst arī, ka joprojām būtisks eksporta tirgus ir Krievija, un eksportā uz Krieviju nozīmīga vieta ir stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem. 

Ja būvniecībā mēs nevaram cerēt uz ilglaicīgu izaugsmi, jo ātrāk vai vēlāk kāpumam sekos kritums, tad eksports ir daudz ilgtspējīgāks ekonomikas balsts.

Turklāt visbiežāk tieši eksportējošie uzņēmumi, nevis tie uzņēmumi, kas domā tikai par vietējo tirgu, ir tie uzņēmumi, kuri orientējas uz ilgtermiņa biznesu un līdz ar to maksā darbiniekiem konkurētspējīgas algas, investē biznesa attīstībā un veido korektas attiecības ar valsti, maksājot visus nodokļu maksājumus. Protams, šo apgalvojumu nevar attiecināt uz visiem uzņēmumiem, taču tāda iezīme, ka eksporta tirgos strādājošie uzņēmumi vairāk rūpējas par sava biznesa ilgtspēju, ir redzama. 

Pozitīva tendence Latvijas ekonomikā ir arī vietējā patēriņa pieaugums. Izaugsme mazumtirdzniecības jomā ir labi pamanāma. Savukārt negatīva tendence ir tā, ka ekonomiku augšup dzen galvenokārt tās jomas, kuras nav īpaši zināšanu ietilpīgas.

Pietrūkst investīciju, lai attīstītu zināšanu ietilpīgās jomas?

Ārvalstu investīciju ienākšana Latvijā nav tādā apjomā, kādā varētu vēlēties, jo ir problēmas tieslietu jomā, un te jāatceras maksātnespējas sektora nepilnības, problēmas ir arī veselības aprūpē un patlaban problēmas ir arī ar to, ka trūkst strādājošo – sākot no mazkvalificētiem darbiniekiem līdz augsta ranga speciālistiem. 

Par ārvalstu investīcijām konkurējam ar Baltijas kaimiņvalstīm?

Latvija ārvalstu investīciju piesaistē nedaudz apsteidz Lietuvu, toties no Igaunijas pamatīgi atpaliek, tā ka savā ziņā konkurējam. Taču te gan jāpiebilst, ka ārvalstu uzņēmēji no Ķīnas, ASV un citām tālām valstīm, apsverot iespējamo investīciju veikšanu, uz visu Baltiju raugās kā uz vienotu reģionu, nevis domā atsevišķi par Latviju, Lietuvu un Igauniju. 

Jūsuprāt, ko darīt, lai strādājošo trūkums būtiski nebremzētu Latvijas ekonomisko attīstību?

Patīk tas vai nepatīk, bet ir pārdomāti jāpiesaista nepieciešamie speciālisti no ārvalstīm, un šis piesaistes process ir jāuzrauga valstiskā līmenī, neatstājot to pašplūsmā. Es nesen dzirdēju, ka Ministru prezidents Māris Kučinskis (ZZS) un vairāku ministriju pārstāvji apgalvoja, ka Latvijā vēl ir neizmantotas potenciālo darbinieku rezerves. Taču te ir jautājums – ja reiz ir rezerves, tad kāpēc šie nestrādājošie cilvēki netiek iesaistīti darba tirgū?

Tomēr pret ārvalstu viesstrādnieku ierašanos daļā mūsu sabiedrības un dažu politiķu retorikā manāma spēcīga pretestība. Jūsuprāt, tiešām visas iespējas aizpildīt vakances ar Latvijas iedzīvotājiem ir izsmeltas?

Varbūt arī nav, bet tad valstiskā mērogā ir jāpaveic divas lietas. Pirmkārt, jāveicina cilvēku mobilitāte. Spilgts piemērs ir Valmiera, kur ir attīstīta uzņēmējdarbība, līdz ar to darba vietu netrūkst, tieši pretēji – pietrūkst strādājošo, un cilvēki no laukiem brauc strādāt uz Valmieru. Taču valsts šiem cilvēkiem nekādu finansiālu atbalstu nesniedz! Par transportu braukšanai uz darbu šie cilvēki maksā paši no savas naudas, dažos gadījumos atbalstu sniedz darba devējs, bet valsts vienkārši paliek malā. Ja valsts amatpersonas tiešām rūpētos par Latvijas iekšējiem, vēl neizmantotajiem darbinieku resursiem, tad izveidotu sistēmu, kuras ietvaros cilvēki no valsts saņemtu finansiālu atbalstu tam, lai nokļūtu, piemēram, no savām lauku mājām pie Strenčiem līdz darba vietai Valmierā. 

Ja reiz deputātiem valsts nodrošina transporta kompensācijas, tad šādas kompensācijas būtu jānodrošina arī cilvēkiem, kuri brauc uz darbu no laukiem uz reģiona centru. Manuprāt, tas, ka nav izveidota mobilitātes pabalstu sistēma, ir politiķu nepadarītais darbs. 

Otrkārt, jāveic tādu sociālo grupu integrēšana darba tirgū, kurām objektīvi ir nepieciešams atbalsts. Šīs sociālās grupas ir jaunieši bez darba pieredzes, pensijas vecumu sasniegušie seniori, cilvēki ar invaliditāti, kā arī sievietes, kuras daudzus gadus nav strādājušas, jo rūpējušās par bērniem un viņu profesionālās zināšanas ir novecojušas. Ziemeļvalstīs un Rietumeiropā visu minēto sociālo grupu integrēšana darba tirgū notiek ļoti veiksmīgi. Atceros, ka Francijā Disnejlendā biju kafejnīcā, kurā visu personālu veidoja cilvēki ar invaliditāti. Savukārt Vācijā ļoti daudzi pensijas vecumu sasniegušie cilvēki strādā par konsultantiem un mentoriem. Arī Latvijā ir ļoti daudz erudītu un komunikablu pensionāru, kuri varētu strādāt par konsultantiem un par mentoriem profesionālās pieredzes nodošanā jauniešiem. Taču mūsu valstī šāda dažādu sociālo grupu integrēšana darba tirgū diemžēl gandrīz vispār nenotiek.