Bejas aizsprosta nojaukšana Alūksnes upē ir kļuvusi par pirmo liela mēroga projektu Latvijā, kas pavēra ceļu zivīm, atjaunoja upes dabisko tecējumu un ierakstīja valsti Eiropas upju atbrīvošanas kartē.
Iniciatīva nonāk arī Latvijā
Aizsprostu nojaukšanas kustība pasaulē sākās jau pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados ASV, bet Eiropā tā iedzīvojās nedaudz vēlāk. Pasaules Dabas fonda (WWF) eksperti, meklējot piemērotus projektus dažādās valstīs, nonāca arī līdz Latvijai. Vietējā pārstāvniecība kopā ar zinātniekiem izvērtēja iespējamos objektus, un pētnieks Matīss Žagars rosināja pievērsties Bejas aizsprostam Alūksnes upē.
Šo vietu 2021. gada ziemā apmeklēja dabas pētnieku grupa, kas bija iecerējuši aizsprostu nojaukt, un sākotnējais plāns bija ambiciozs – paveikt darbus gada laikā. Būve bija veca, neizmantota, bez ekonomiski jēgpilna pielietojuma, kultūrvēsturiskas vai ainaviskas vērtības. Taču, kā nereti notiek, realitāte izrādījās sarežģītāka: ne vienmēr bija skaidrs, kādas atļaujas nepieciešamas, atklājās pretrunīgi viedokļi, un rezultātā projekts ilga vairāk nekā trīs gadus. "Ņemot vērā, ka iepriekš Latvijā šādi projekti nebija realizēti, nebija īsti skaidrs, kādas atļaujas ir vajadzīgas, lai mēs varētu to īstenot, tādēļ galu galā viss process aizņēma divreiz vairāk laika, nekā sākotnēji bijām iecerējuši," pastāsta Pasaules Dabas fonda Baltijas jūras un saldūdens programmas vadītāja Magda Jentgena
. Projekts tika īstenots divās fāzēs un noslēdzās 2024. gada vasarā: vispirms tika nojauktas koka slūžas un pazemināts ūdens līmenis, bet vēlāk – izkaltas betona konstrukcijas zem tilta, lai zivīm atvērtu ceļu augšup pa straumi. Joprojām šis ir vienīgais tāda apmēra aizsprosts, kas ir nojaukts Latvijā, – pārējie ir ievērojami mazāki, piemēram, caurtekas, akmens krāvumi vai cita veida nelieli cilvēka veidoti aizsprosti.
Aizsprosts bez saimnieka
Bejas aizsprosts bija stāvējis vairāk nekā pusotru gadsimtu. Sākotnēji tas tika izveidots, lai darbinātu ūdensdzirnavas, bet gadu gaitā tas kalpojis gan kokzāģētavas, gan spirta dzesētavas vajadzībām, taču pēdējos 40 gadus tam nebija teju nekāda praktiska pielietojuma. Zeme piederēja vairākiem privātīpašniekiem, kas izmantoja uzplūdināto dīķi, piemēram, audzēja tajā karpas – upēm netipisku sugu. Bet tilts virs aizsprosta pieder VSIA Latvijas Valsts ceļi. "Interesanti, ka pašam aizsprostam nebija īpašnieka. Sākotnēji šķita, ka tādējādi aizsprostu nojaukt būs vieglāk, taču izrādījās pavisam otrādi, jo bez saskaņojuma ar īpašnieku nav iespējams iegūt dažādas darbu veikšanai nepieciešamās atļaujas. Tikai pēc ekspertu atzinuma, kas apliecināja koka slūžu avārijas stāvokli un plūdu risku, pašvaldība pieņēma lēmumu ļaut objektu nojaukt," atklāj Magda Jentgena.
Aizsprosta nojaukšanas darbus uzsāka 2023. gada maijā, kad bija beidzies zivju migrācijas periods, un tos veica būvniecības uzņēmums. Sākumā pa dēlim tika noņemtas koka slūžas, pakāpeniski pazeminot ūdens līmeni. "Noteikumi paredz, ka ūdens līmeni drīkst pazemināt par 20 centimetriem 24 stundu laikā, lai neizraisītu plūdus. Aizsprosta augstums bija vairāk nekā divi metri," paskaidro Magda Jentgena.
Gadu upe tika atstāta plūst brīvi savā nodabā, bet 2024. gada vasarā sekoja darbu otrā kārta – tilta apakšējās konstrukcijas pārveide. "Sākotnēji bijām iecerējuši grunts līmeni izlīdzināt, piepildot ar oļiem, un tā radīt mākslīgu slīpumu, lai zivis tiktu pāri betona slieksnim, kurš atradās upē, taču izrādījās, ka efektīvāk būs to pārveidot, turklāt tas neradīs nekādu ietekmi uz tilta funkcionalitāti, stabilitāti un drošību. Ielikām upē arī vairākus lielus akmeņus, lai radītu straujteci un veicinātu zivju migrācijai iespējami labvēlīgākus apstākļus," atklāj Pasaules Dabas fonda pārstāve.
Dabiskie procesi strauji atjaunojas
Pēc aizsprosta nojaukšanas dīķa vietā atklājās vietām vairāk nekā metru bieza dūņu kārta – vairāku gadu desmitu laikā uzkrātie nogulumi jeb sediments. Sākumā aina bija drūma un ar nepatīkamiem izgarojumiem, bet jau pēc pāris mēnešiem teritoriju klāja zaļa veģetācija, bet upe atrada savu iepriekšējo tecējumu.
Bejas aizsprosts atradās četrus kilometrus no Alūksnes upes ietekas Pededzē. Pirms nojaukšanas zivīm bija pieejami tikai šie pirmie kilometri.
Alūksnes upe, kas iztek no Alūksnes ezera, ir skaista, dabiska foreļu upe. Tā ir 24 kilometrus gara un ietek Pededzes upē. Nojaucot aizsprostu, ir izveidojušies papildu 20 kilometri zivju nārsta vietām. "Alūksnes upe ir maza, sekla upīte ar straujiem posmiem. Protams, tajā nav savienojuma ar jūru, un mēs nevaram tur sagaidīt lašus, taču tā ir nozīmīga vietējo zivju migrācijas vieta. Makšķernieki jau pirmajā gadā pēc dambja nojaukšanas novēroja, ka foreļu upes augšējā daļā ir vairāk, to apstiprina arī pētnieki," pastāsta Magda Jentgena.
Eiropas pieredze un Latvijas izaicinājumi
Gan aizsprostu nodarītais kaitējums upēm, gan ieguvumi, tos nojaucot, ir izmērāmi un pierādāmi. Pēdējo 50 gadu laikā migrējošo zivju populācija Eiropā sarukusi par aptuveni 75 procentiem. Lielākā daļa šo zivju – laši, taimiņi, vimbas, nēģi – ir tieši atkarīgas no brīvas piekļuves nārsta vietām. Tur, kur aizsprosti nojaukti, bioloģiskās daudzveidības atjaunošanās notiek ātri. Somijā novērots, ka, piemēram, jau tajā pašā gadā pēc aizsprostu nojaukšanas upēs atgriežas laši.
Latvijā eksperti ir apzinājuši vairāk nekā 1400 aizsprostu, no kuriem aptuveni 150 ir mazie hidroelektrostaciju dambji, bet pārējie – dzirnavu paliekas, dažādi akmeņu krāvumi, tiltu atliekas u. tml. Turklāt mūsu upēm traucē arī ap 60 000 caurteku, no kurām puse ir problemātiskas: "Kopā gan ar zinātniskā institūta BIOR, gan Latvijas Vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centra un citiem ekspertiem novērtējām Gaujas baseina caurtekas un secinājām, ka apmēram puse ir tādas, kas fragmentē upes, ir pārāk mazas, nav pietiekami dziļi ievietotas upes gultnē un tā tālāk. Upēm tās ir kā cilvēkiem trombi asinsritē," skaidro Magda Jentgena.
Problēma ir arī juridiska: īpašniekiem nav pienākuma apsaimniekot savus ūdens objektus, un nav mehānisma, kas motivētu nojaukt šķēršļus, ja vien īpašnieks nav dabas entuziasts. Arī atšķirībā no Skandināvijas, kur darbus atļauts veikt gandrīz visu gadu, Latvijā darbu logu ierobežo gan zivju migrācijas, gan putnu ligzdošanas (ja aizsprosts atrodas īpaši aizsargājamā teritorijā) periodi. Oktobrī jeb tad, kad ūdens temperatūra ir nokritusies līdz aptuveni pieciem sešiem grādiem, Latvijas upēs sākas lašveidīgo zivju nārsts, un Latvijas ūdeņos tas ir lašu un taimiņu ieguves lieguma periods, kas ilgs līdz pat janvārim, un šajā laikā nenotiek arī citi intensīvi darbi upēs. Rezultātā aizsprostu nojaukšanai atvēlēti tikai daži mēneši gadā. Protams, darbu veikšanu ietekmē arī laikapstākļi.
Svarīga arī sabiedrības iesaiste
Šovasar tika parakstīts memorands starp vides organizācijām, ministrijām un enerģētikas uzņēmumiem, kas iezīmē ceļu uz mazo HES izvērtēšanu un, iespējams, nojaukšanu. Tās saražo vien tikai vienu līdz divus procentus no visas elektroenerģijas Latvijā, kuru varam iegūt no citiem enerģijas ražošanas veidiem, kamēr to negatīvā ietekme uz upju ekosistēmām ir milzīga.
Bejas aizsprosta nojaukšana izmaksāja ap 100 tūkstošiem eiro. Lielākiem projektiem, piemēram, mazo HES nojaukšanai, izmaksas var sasniegt pat miljonus, savukārt mazākiem pietiek ar pāris tūkstošiem.
Sabiedrības iesaiste aizsprostu nojaukšanas procesā ir ļoti būtiska. Vietējie iedzīvotāji un pašvaldības var būt gan iniciatori, gan partneri. Ir dažādi projekti, kas var nodrošināt finansējumu, arī pašvaldībām ir pieejams finansējums, lai risinātu šādus jautājumus.
Par nelegāliem aizsprostiem iespējams ziņot Valsts vides dienesta aplikācijā Vides SOS.
Bieži vien cilvēkiem vienkārši trūkst zināšanu par ekoloģiskajiem un drošības riskiem, jo aizsprosti ir drauds ne tikai dabai. "Aizsprosts droši kalpo aptuveni 50 gadu. Lielākā daļa Latvijas upju aizsprostu ir vecāki un jau kļuvuši bīstami – sabrūkot tie var applūdināt apkārtējās teritorijas," pastāsta dabas eksperte.
Viens no labākajiem projektiem Eiropā
Bejas projekts kļuvis par simbolu – tas iekļauts starptautiskā konkursā un izvirzīts starp trim nozīmīgākajiem aizsprostu nojaukšanas projektiem Eiropā no vairāk nekā 500. "Bejas aizsprosta demontāža Alūksnes upē tika izvirzīta starp trim labākajiem Eiropas upju atjaunošanas projektiem Dam Removal Award 2024 balvai. Dam Removal Europe ir starptautiska iniciatīva, kas veicina aizsprostu nojaukšanu, lai atjaunotu upju dabisko tecējumu un stiprinātu bioloģisko daudzveidību Eiropā. Konkursa uzvarētāju nosaka sabiedrības balsojums, un rezultāti būs zināmi oktobrī, taču neatkarīgi no tiem projekts jau pats par sevi simbolizē Latvijas apņēmību spert drosmīgu soli dabas aizsardzības virzienā," teic Magda Jentgena.
Bejas aizsprosta nojaukšana pierāda, ka arī Latvijā iespējams virzīties uz ilgtspējīgāku upju apsaimniekošanu un ieguvums ir jūtams jau pirmajā gadā.