Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Oglekļa mazietilpīga attīstība Eiropas valstīs ir dzinulis

Ar OMA jēdzienu apzīmē klimatam draudzīgu izaugsmes ceļu – valsts attīstās, iekšzemes kopprodukts aug, vienlaikus samazinoties emisijām.

Jo vairāk mums ir zālienu, puķu un koku, jo vairāk ir augošu mežu, jo vairāk varam piesaistīt oglekļa dioksīdu jeb CO2 un atbrīvot atmosfēru no šīs galvenās siltumnīcefekta gāzes (SEG). Oglekļa dioksīda piesaiste augos jeb "savākšana atpakaļ" ir viena no divām iespējām, ko īstenot, lai ierobežotu klimata pārmaiņas. "Neradīt emisijas" ir otra iespēja.

Kā uzskata Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) Klimata pārmaiņu departamenta direktore Ilze Prūse, oglekļa mazietilpīga attīstība (OMA) ir vislabākā iespēja ilgtspējīgai valsts attīstībai un klimata pārmaiņu ierobežošanai.

 

Oglekļa dioksīda piesaiste samazinājusies

2017. gadā veiktās SEG inventarizācijas dati liecina, ka Latvijā no 2013. līdz 2015. gadam meža apsaimniekošanas oglekļa dioksīda bilances mērķis – 16,302 miljoni tonnu oglekļa dioksīda gadā – ar esošo politiku un īstenotajiem pasākumiem zemes izmantošanas, zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības (ZIZIMM) sektorā netika sasniegts. Saskaņā ar prognozēm līdz 2020. gadam oglekļa dioksīda piesaiste ir un būs mazāka nekā visā sektorā radītās SEG emisijas. Pēc Nacionālās meža inventarizācijas datiem, SEG emisiju pieaugums 1999. gadā saistāms ar būtisku mežizstrādes pieaugumu meža zemēs, savukārt 2014. gadā pieaugums radies tāpēc, ka pieaudzis mežizstrādes apjoms, bijis lielāks atmirums un samazinājies dzīvās biomasas pieaugums meža zemēs. Kopējā oglekļa dioksīda piesaiste no 1990. līdz 2015. gadam bija samazinājusies par 116%.

Zemkopības ministrija (ZM) attiecībā uz ZIZIMM sektora SEG emisiju bilanci norādījusi, ka jāņem vērā arī vairākas attīstības tendences. Proti, būtiska nozīme ir ne tikai mežiem kā oglekļa dioksīda piesaistītājiem, bet arī augsnei. Piemēram, augstas SEG emisijas uz vienu hektāru ir organiskajām augsnēm un lielākās emisijas attiecībā uz organiskajām augsnēm saistītas ar zemes lietojuma kategoriju maiņu – te ņemot vērā atmežošanu. Tāpat ZM norāda, ka par galvenajiem iemesliem oglekļa dioksīda piesaistes samazinājumā uzskatāms palielinātais biomasas ieguvuma apjoms pieaugušos mežos, mežizstrādes apjoma pieaugums vairāk nekā uz pusi, atmežošana uz infrastruktūras objektiem un nesenā laikā apmežoto zemju transformācija par aramzemi un ganībām. Vēl meža sektorā būtisks ir koksnes dabiskā atmiruma apjoms. Latvijā tie ir septiņi miljoni kubikmetru gadā, kas, salīdzinot ar citām Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm, ir liels apjoms. Pašlaik Latvijā esot vērojama pieaugušu un pāraugušu mežaudžu uzkrāšanās, kā arī dabiskā atmiruma palielināšanās, norādījusi ZM. Kopējo pēdējās desmitgadēs cilvēka saimnieciskās darbības veidoto ainu VARAM noskaidros 2022. gadā, kad tiks veikts galīgais zemes izmantošanas un mežizstrādes sektora emisiju vienību aprēķins un iesniegta SEG inventarizācija par laika periodu no 1990. līdz 2020. gadam. Tāpēc pašlaik objektīvi nav iespējams izvērtēt meža apsaimniekošanas oglekļa dioksīda bilances mērķa sasniegšanas iespējas tuvākajos gados.

"Oglekļa mazietilpīga attīstība ir jēdziens, ar kuru apzīmējam klimatam draudzīgu attīstības ceļu," uzsver I. Prūse un turpina: "Tas nozīmē, ka valsts attīstās, iekšzemes kopprodukts palielinās, taču tas notiek, samazinoties emisijām. Daudzu pasaules valstu piemēri parādījuši, ka tas ir iespējams un OMA ideja kļuvusi par tādu kā dzinuli. Pašlaik pasaulē – un it īpaši ES – politika tiek pakārtota tieši OMA principiem. Tas ir ilgtermiņa mērķis un ceļš, kas ejams nepārtraukti."

Pašlaik VARAM gatavo ilgtermiņa plānošanas dokumentu Oglekļa mazietilpīgas attīstības stratēģija periodam līdz 2050. gadam. Tā noteiks ilgtermiņa vīziju, bet konkrētu darbību plānošana, kā paskaidro I. Prūse, notiks īsākiem periodiem: "Līdz šī gada beigām Latvija sagatavos nacionālo enerģētikas un klimata plānu projektu, kas konkrētās nozarēs noteiks pasākumus līdz 2030. gadam. Nākamajām desmitgadēm tiks gatavoti jauni plāni, un visi šie plāni atbildīs OMA un tās sasniegšanai."

Plāns skars ikvienu, ne tikai uzņēmējus un ražotājus, bet arī iedzīvotājus. "Mērķa sasniegšana prasīs konceptuālas izmaiņas mūsu dzīvesveidā. Tas nozīmē, ka var mainīties, piemēram, finansējumu piešķiršanas principi, nodokļi, prasības un standarti u. c. Tās noteikti būs būtiskas izmaiņas, jo pašreizējais Latvijas attīstības ceļš ir tiešā veidā sasaistīts ar emisiju palielinājumu – mēs attīstāmies, palielinoties emisijām. Mums ir jāmaina dzīvesveids un ražošanas paradumi," secina I. Prūse. Nozīmīgākie emisiju samazināšanas pasākumi būs jāveic transportā, lauksaimniecībā un enerģētikā.

 

Jāmeklē kompromiss

Vērtējot klimata pārmaiņu politikas instrumentus, tautsaimniecības attīstības iespējas un vides saglabāšanas intereses, Latvijas Universitātes (LU) Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes (ĢZZF) profesors Oļģerts Nikodemus norāda, ka jāmeklē kompromiss starp dažādām interesēm un arī vērtībām, tāpēc nepieciešama dažādu politiku savstarpējā integrācija. "Daudzos gadījumos pastāv pretrunas starp oglekļa dioksīda emisijas samazināšanu un rīcībām bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā. Piemēram, pāraugušas mežaudzes piesaista mazāk oglekļa dioksīda, jo tās mazāk producē biomasu un tām ir lielāks  atmirums, daudz kritalu un sauso koku, kas pakāpeniski sadalās. Tajā pašā laikā no bioloģiskās daudzveidības viedokļa kritalas un sausie koki ir ļoti nozīmīgs resurss bioloģiskās daudzveidības palielināšanā," norāda O. Nikodemus un min vēl kādu piemēru par zālājiem: "Zālāju platības ir daudz efektīvākas oglekļa dioksīda piesaistītājas nekā aramzeme. Tajā pašā laikā zālāju uzturēšanā un paplašināšanā nepieciešams lielāks skaits liellopu, kas atkal ir SEG emitētāji."

Tam pa vidu ir cilvēks un viņa labklājība. LU profesors min vēl kādu klasisku piemēru: "Latvija ir viena no ES valstīm, kurā ir visvairāk vecu automašīnu, un, ja iedzīvotāju ekonomiskais stāvoklis neuzlabosies, būs ļoti sarežģīti atjaunot autoparku un līdz ar to samazināt SEG emisijas. Saprotams, ka stratēģijā mēs varam paredzēt pāreju uz elektroautomobiļiem, bet to iegādi vairumā iespējams ir nodrošināt bagātām nācijām. Līdz ar to, izstrādājot stratēģiju, ļoti svarīgi novērtēt reālo ekonomisko situāciju un rast kompromisu starp dažādām vērtībām, vajadzībām un to, ko gribam saglabāt."

Arī globālā kontekstā viss nav vērtējams viennozīmīgi. Pasaulē klimata pētnieki satraukti par lielāko biomasas producētāju –  tropu lietusmežu – izciršanu, jo tur augošie koki vairāk piesaista oglekļa dioksīdu. Savukārt lielākās SEG emitētājas ir ASV un strauji augošās ekonomikas Ķīna un Indija. Latvijas meži, salīdzinot ar tropu mežiem, piesaista ļoti mazu apjomu oglekļa dioksīda un, salīdzinot ar minētajām valstīm, emitē relatīvi maz SEG emisiju. Tāpēc daudziem var rasties priekšstats, ka mums vajadzētu skatīties uz minētajām valstīm un tad atbilstoši to rīcībām realizēt savu politiku. Tomēr jāņem vērā, ka no mazām ūdens pilītēm veidojas ezeri un jūras un kopējā mazo valstu ietekme tomēr var būt ļoti nozīmīga globālā mērogā.

Runājot par Latvijas dalību tā dēvētā Parīzes nolīguma saistību izpildē, O. Nikodemus atzīst – mēs nevaram neņemt vērā mūsu valsts ekonomiskās intereses: "Kad cīnījāmies par Latvijas neatkarību, teicām –  kaut pastalās, lai tikai ir brīvība! Tagad brīvība ir, tikai pastalās grib staigāt ļoti maz cilvēku. Ja vides procesu dēļ ļoti būtiski ierobežojam ekonomiku, saprotams, ka vēlāk tas var atspēlēties. Tāpēc jāmeklē labākais risinājums, kādā veidā sabalansēt valsts ekonomisko attīstību, ietekmi uz klimatu un bioloģiskās daudzveidības, tāpat arī kultūrvēsturisko vērtību saglabāšanu. Interešu ir ļoti, ļoti daudz."

 

Nav skaidra ilgtermiņa redzējuma

No klimata politikas viedokļa visvērtīgākais ir augošs koks, kas, veidojot biomasu, piesaista oglekļa dioksīdu. "XX gadsimta 90. gadu sākumā Latvijā bija uzkrāts ļoti daudz pieaugušu un pāraugušu audžu, kas padomju laikā dažādu iemeslu dēļ netika izcirstas vai arī tika izcirstas pirms 60–70 gadiem un mūsdienās atjaunotās mežaudzes ir sasniegušas ciršanas vecumu. Tas arī ir viens no faktoriem, kas nosaka, ka Latvijā lielas platības pašlaik aizņem jaunaudzes un izcirtumi, jo bija pienācis laiks mežus izstrādāt, jo – vai nu mežaudze sabrūk un iet bojā, vai arī tā izmantojama kā valsts ekonomikai nozīmīgs dabas resurss. Vienlaikus jāņem vērā, ka, mežaudzei dabiski atjaunojoties vai arī to stādot, sākotnējā periodā jaunaudzes relatīvi ļoti maz piesaista oglekļa dioksīdu. Nav tā, ka mežu nocirtīsim, iestādīsim vietā un uzreiz būtiski palielināsies oglekļa dioksīda piesaiste. Tas notiks tikai pēc aptuveni 20–30 gadiem, kad kokiem būtiski palielinās koksnes pieaugums. Tāpēc nevar piekrist apgalvojumam, ka, saīsinot koksnes aprites ciklu, tas ir, kokus nocērtot ātrāk, mēs palielināsim oglekļa dioksīda piesaisti. Jārēķinās, ka sākotnēji jaunaudzē oglekļa dioksīda piesaiste būs neliela un atkarībā no koku sugas oglekļa dioksīda apjoma maksimumu sasniegs no 30 līdz 80 gadu vecumam. Saistībā ar klimata pārmaiņām vēl viens svarīgs aspekts ir meža meliorācija. Latvijā daudzviet nepieciešams atjaunot meliorācijas sistēmas vai atsevišķās vietās izveidot jaunas. Taču meliorācija jeb nosusināšana augsnē veicina organisko vielu mineralizācijas procesu un oglekļa dioksīda izdalīšanos. Arī te vienīgais risinājums ir kompromisa meklēšana," norāda LU profesors.

Taujāts, kurš sektors, viņaprāt, tālredzīgāk saimnieko mežā – privātais vai valsts, O. Nikodemus stāsta, ka LU ĢZZF veikusi pētījumus par meža atjaunošanas gaitu dažādu mežu īpašnieku mežos: "Vairumā gadījumu privātie mežu īpašnieki bija atstājuši izcirtumus dabiskajai atjaunošanai. No ekonomiskā viedokļa tautsaimniecībai tas ir zaudējums, bet no klimata pārmaiņu viedokļa sākotnēji šis izveidojies biezais koku un krūmu segums piesaista vairāk oglekļa dioksīda nekā mākslīgi atjaunotas mežaudzes. Tomēr, ja raugāmies tālākā nākotnē, tad koptās mežaudzes piesaistīs vairāk oglekļa dioksīda."

Izstrādājot stratēģiju, liela nozīme ir arī sociālajam faktoram. Ideja par mākslīgu visu neizmantoto lauksaimniecības zemju apmežošanu var radīt nopietnas sociālās sekas. "Aptuveni 20–30% ir dabisko vai arī ģeogrāfiskā novietojuma faktoru, kas nosaka, kāpēc lauksaimniecības zeme netiek apsaimniekota – piemēram, zemas kvalitātes augsne, stāvas nogāzes, slikts ģeogrāfiskais novietojums. Pārējos nosaka cilvēciskais faktors. To varam redzēt Pierīgā, kur ģeogrāfiski izdevīgās vietās lauksaimniecībā izmantojamās zemes ir aizaugušas," norāda O. Nikodemus un turpina: "No oglekļa dioksīda piesaistes viedokļa vislabākais risinājums būtu apmežot neizmantotās lauksaimniecības zemes, tomēr jāvērtē arī citi faktori un procesi, piemēram, kā tas ietekmēs bioloģisko daudzveidību un arī sociālo vidi."

LU pētījusi zemes izmantošanu un cilvēku dzīves vidi Latgalē, kur daudzviet lauksaimniecības zemes apmežotas, stādot egles. Izrādās, ļaudis, kas dzīvojuši viensētās un līdz šim pieraduši pie atklātas ainavas, jaunaudzēm sakuplojot, jūtas "kā mežsargs mežā" un, visticamāk, savu viensētu pametīs. "Cilvēkam ir svarīga dzīves vide. Ja klimata kontekstā vērtējam arī sociālo vidi, atkal parādās jautājums, kā sabalansēt šīs dažādās intereses. Manuprāt, viena joma nevar būt pāri visam un jārēķinās ar ļoti daudziem faktoriem," uzskata O. Nikodemus.

Vērtējot Latvijas pašreizējo mežaudžu vecuma struktūru, profesors atzīst: "Patlaban dzīvojam labos apstākļos, jo mums ir daudz pieaugušu mežaudžu. Tomēr pēc 20 gadiem pieaugušo audžu aizņemtā platība piedzīvos strauju kritumu. Tāpēc atbilstoši spēkā esošajiem tiesību aktiem mēs nevarēsim vairs tik daudz cirst, cik cērtam pašreiz. Nākotnē iespējamas trīs stratēģijas – pašreiz necirst tik daudz, cik varam, un saglabāt rezervi sliktākiem laikiem vai tagad nocirst maksimāli iespējamo ciršanas vecumu sasniegušo mežaudžu un savilkt jostas pēc 20 gadiem. Vai trešais variants – mainīt pašreiz spēkā esošo regulējumu, pieļaujot nākotnē cirst jaunākus kokus. Vienīgi tad paliek jautājums, kā tas iekļausies izstrādājamā oglekļa mazietilpīgā attīstības stratēģijā."

O. Nikodemus uzskata, ka asajā diskusijā par kailciršu ierīkošanu priežu mežaudzēs Baltijas jūras piekrastes aizsargjoslā iespējamais kompromiss varēja būt izstrādāts un dažādu interešu grupās saskaņots mežu apsaimniekošanas stratēģiskais plāns vai arī Baltijas jūras piekrastes tematiskais plānojums. Profesors saka: "Ja būtu plāns ar skaidri definētām meža nogabalu funkcijām un uz tām balstītām mežu apsaimniekošanas rīcībām, tad būtu iespējams nodrošināt gan priežu mežaudžu atjaunošanu, gan bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, gan meža kā nozīmīga piekrastes resursa tūrisma attīstībai aizsardzību. Vienlaikus šajā plānošanas dokumentā būtu jāņem vērā arī rīcības, kas saistītas ar adaptēšanos klimata pārmaiņām, jo Baltijas piekrastes daļa ir visjutīgākā pret vētrām, un klimata pētnieki prognozē vētru pieaugumu."

Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.

Top komentāri

RED
R
Vai raksta autore pati virsrakstu kritiski izlasīja un uzrakstīto pārdomāja (mēģināja saprast)?
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Ziemas pārgājienu plusi

Rudens, ziema un agrs pavasaris ir mani iecienītākie pārgājienu gadalaiki. Pavasarī brīvdienas paiet, rosoties dārzā, bet vasarās garus maršrutus negribas mērot, jo karstumā iet ir grūtāk un ka...

Vides Diena

Vairāk Vides Diena


Tūrisms

Vairāk Tūrisms


Ceļošana

Vairāk Ceļošana


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena