Vienošanās, jāpiebilst, kļuva gana prognozējama pēc tam, kad gandrīz analogu darījumu ar ASV prezidentu (šeit vietā būtu izteikums – brīvprātīgi, bet piespiedu kārtā) noslēdza Japāna. ASV un ES vienošanās paredz, ka eiropiešu preces (ar atsevišķiem izņēmumiem) aiz okeāna tiks apliktas ar 15% ievedmuitu, kamēr amerikāņi eiropiešiem nemaksās neko, un pēdējie vēl papildus atvērs savus tirgus jaunām aizokeāna precēm. Trīs citi būtiski punkti ir Eiropas apņemšanās trīs gadu laikā iepirkt ASV energoresursus par kopumā 750 miljardiem dolāru (t. i., par 250 miljardiem gadā), dažu gadu laikā investēt ASV ekonomikā 600 miljardus dolāru, kā arī palielināt ASV ieroču un bruņojuma iepirkumus.
Raugoties no sabiedrisko attiecību viedokļa, šāda vienošanās, protams, ir totāls Trampa triumfs un totāla Eiropas (ieskaitot arī Trampa domubiedrus) pazemošana. Apgalvojumi, ka Eiropa ir izvairījusies no transatlantiska tirdzniecības kara vai ka 15% ir labāk par 30%, ir tikai mēģinājumi kaut kā attaisnot savu bezspēcību. Kritiku neiztur arī tēzes, ka Eiropas piekrišana ir veids, kā pārdzīvot Trampu un sagaidīt demokrātu atgriešanos pie varas ASV. Kaut vai tādēļ, ka līdzīgu vienošanos, tikai citā formā un ar citām metodēm, Eiropai centās uzspiest vēl demokrātu prezidents Baraks Obama.
Cits jautājums, ka konkrēti dokumenti pagaidām vēl nav parakstīti, bet abu pušu spēja pildīt pieteiktās kā minimums tās vienošanās, kuras attiecas un energoresursu iepirkumiem un investīcijām, ir atklāti apšaubāma. Tostarp energoresursus par 250 miljardiem dolāru gadā, kurus pārdot Eiropai, ASV var atrast tikai teorētiski un kā uz esošo līgumu, tā savas ekonomikas rēķina, bet kā piespiest Eiropas privātās kompānijas investēt ASV solītajā apjomā, atliek vienīgi minēt.
Visi kopā šie darījumi savukārt liek aizdomāties par to, ka iepriekšējo, liberālo kārtību, kuras ietvaros visas valstis vismaz formāli bija vienlīdzīgas, strauji nomaina gana dīvains postmoderna un neofeodālisma sajaukums. Postmoderna tādēļ, ka vārdi un solījumi (arī izdomātas realitātes) ir kļuvuši svarīgāki par darbiem un reālajām iespējām, bet neofeodālisma tādēļ, ka triecientempos tiek ieviesta stingra hierarhija, balstīta suverēna un vasaļu attiecībās. Un diezin vai ir iespējams apgalvot, ka šāda kombinācija sola vispārēju uzplaukumu, mieru un stabilitāti.