Premjeres ziņojums par valdībā paveikto un to pavadošās intervijas un debates Saeimā, manuprāt, var iedalīt divās daļās – pašā ziņojuma saturā un veidā, kā Evika Siliņa to prezentēja. Tas brīžiem izraisīja jautājumu, vai mēs tiekam uzskatīti par muļķiem vai akliem. Man šķiet, iegāza tieši pēdējais.
Pats ziņojums jau ir daudz kritizēts, ka neesot pietiekami reālistisks un neiezīmē problēmas, respektīvi, ka tur daudz kas ir pateikts, bet daudz kas arī ir ja ne noklusēts, tad vismaz nav akcentēts. Kaut kādam līdzsvaram es tomēr gribētu teikt, ka šis nav kaut kāds akadēmisks dokuments, bet politisks valdošās koalīcijas ziņojums par valsts attīstību. Turklāt šis politiskais dokuments tiek laists tautās pusgadu pirms Saeimas vēlēšanām. Līdz ar to būtu ārkārtīgi naivi iedomāties, ka jebkura cita koalīcija tur kaisītu pelnus uz galvas, lauzītu rokas un rakstītu «tik slikti, tik slikti». Līdz ar to kaut kādai mēra sajūtai ir jābūt kritizējot vai vismaz ir jāsaprot tas konteksts.
Tad premjere jau a priori priekšvēlēšanu situācijas dēļ nevarēja cerēt uz šī ziņojuma veiksmīgu uztveršanu un no šīs situācijas ir izgājusi pat vēl daudzmaz sausām kājām?
Nu, es domāju, ka Siliņas kājas nepārtraukti ir mitrumā. Bet, ja mēs tā nopietni, man ir tāda plašāka sajūta, ka valdībā ir vai nu nofraktēti kādi sabiedrisko attiecību speciālisti, vai sākusies kaut kāda jauna komunikācijas paradigma, kas varbūt ir ievazāta no amerikāņiem, proti, ja tu paskaties ārā pa logu un skaidri redzi, ka ir apmācies, bet saki: "Nē, nē, spīd saule, viņa tur kaut kur ir, tu viņu vienkārši neredzi, tici man – tā ir!" – tā ir tāda pilnīgi acīmredzamas realitātes noliegšana, dzīvošana Trampa slaveno alternatīvo faktu pasaulē. Un tas nav labi, jo absolūti neļauj reālistiski un kritiski paskatīties uz to, kas notiek visapkārt. Un, ja nav kritiska skatījuma, ja ir kaut kāda tāda glaimojoša vai pašglaimojoša pieeja, tad jau arī nekas briesmīgi nav jādara, jo – nu kā, viss taču ir labi. Un es domāju, ka šis ziņojums cieš no šīs pašas pieejas. Un cieš tas, no vienas puses, dibināti, tāpēc ka tas ir dokuments, kas tapis priekšvēlēšanu gaisotnē. Bet, ja mēs paskatāmies plašāk, tad šis dokuments iekļaujas jau zināmā tradīcijā, ka mēs kritiski par lietām nerunājam, kritiski par lietām nedomājam. Tas vienkārši nav labi. Jo neļauj saskatīt problēmas un neļauj virzīties uz priekšu ar kaut kādiem risinājumiem.
Premjere izvēlējusies mātes mierinātājas tēlu, nevis spēcīga līdera, kurš pasaka: "Mums ir tādas un tādas problēmas, bet man ir risinājums!" Kaut kā tā?
Nujā, tas būtu tā ļoti vispārīgi, bet skaidrs, ka spēcīgi līderi runā arī par nepatikšanām. Jo tas tikai liecina par viņu briedumu un spēju gan šīs problēmas identificēt, gan vismaz kaut kādu risinājumu piedāvāt.
Ja tu pasaki, ka redzi problēmu, tad skaidrs, ka no tevis sagaida redzējumu, kā to problēmu risināt.
Jā, te man nav skaidrs, vai tur apakšā tiešām ir dzīvošana alternatīvā realitātē vai apzināts aprēķins, ka būs jau labi, jo savējie sapratīs, bet kritiķiem – tiem jau tāpat nekad nebūs labi.
Jā, bet tur jau tas gājiens bija tāds ne visai tāls. (smejas) Diezgan ātri tie urrāpatriotiskie apgalvojumi atdūrās pret realitāti.
Jā, kaut kā paklupa jau aiz intervijas LTV Rīta Panorāmai, par kuru mediju un politiskajā vidē ir attieksme, ka tur aiziet amatpersonām ir tāda viegla pastaigāšanās puķu pļavā, bet Siliņu sagaidīja lavīna ar jautājumiem teju vai hard talk stilā, kam viņa, izskatās, nebija gatava. Un vēl pirms tam jau bija intervija Anitai Daukštei TV24, kas bija stilā "ļaujiet viņiem runāt" un kur arī dažādus citātus saražoja.
Nu, tā bija tāda pietiekami maznozīmīga epizode visā šajā stāstā. Par tām stratēģiskajām degvielas rezervēm (Premjere saminstinājās un nespēja nosaukt, cik lielas degvielas rezerves ir valstij, no sākuma minot absurdi mazu apjomu – red.) – ja tas būtu gadījies kādam citam, es domāju to norītu – nu labi, cilvēks uztraukumā ne tā pateica. Bet šeit jau tas tiek skatīts pilnīgi citā kontekstā un tiek saskatīts kā kādas lielākas, dziļākas problēmas ārēja izpausme.
Jā, tas misēklis tika vispārināts uz premjeres kompetences apšaubīšanu kopumā. Es gan neesmu tā žurnālistikas novirziena piekritēja "izlēkt priekšā politiķim ar mikrofonu un paprasīt nosaukt jebkuru skaitli", bet taisnības labad premjeres komandai tomēr būtu jānodrošina, ka viņai pie rokas ir papīra lapa ar vismaz tās nedēļas aktuālajiem skaitļiem. Kopumā to ziņojumu iegāza tieši pasniegšanas veids un pavadošās intervijas. Jautājums – vai tas aizmirsīsies kā viens no daudzajiem sociālo tīklu un mediju iknedēļas cepieniem vai norezonēs elektorātā?
Visticamāk, tas būs vēl viens triepiens Evikas Siliņas politiskajā portretā. Es nedomāju, ka šis ziņojums būs kaut kas tāds, kas radikāli mainīs cilvēku priekšstatus par viņu vai par valdību kopumā. Visticamāk, tas tikai apstiprinās jau iepriekš radušos priekšstatus. Tas ir dokuments, kas stāsta par visas valdības darbu. Tas, ka premjere to cenšas iznest, prezentē un daudzas kritikas bultas trāpa viņai – nu tā tas ir, jā, tā gadās. Bet es tiešām nedomāju, ka tas būtiski mainīs cilvēku priekšstatus vienā vai otrā virzienā gan par valdību, gan par premjeri. Drīzāk cilvēki, kuri jau bija kritiskos uzskatos par valdību, nostiprinājās savā pārliecībā, un tiem, kuri šo valdību vērtē pozitīvi, taču tur bija kādas 10 lapas ar sasniegumiem sarakstītas. Un, ja par premjeres vīziju runā, tad tie slavenie 25% birokrātijas mazināšanas bija ļoti neveiksmīgs formulējums.
Par tiem 25% premjere peldēja arī manis jau piesauktajā intervijā Rīta Panorāmai, kur viņa, vismaz manuprāt, tā arī nespēja skaidri noformulēt, uz ko tad attiecas šī viņas vīzija – uz birokrātu skaitu, uz izdevumiem vai uz birokrātijas sloga samazināšanu iedzīvotājiem un uzņēmējiem.
Un te mēs aizejam pilnīgi neceļos. Tas ir stāsts vispār par valdības un tajā skaitā Evikas Siliņas komunikāciju. Nu, es atvainojos, viņa jau gadu tiek dauzīta par šiem 25%. Tiešām neviens tajā viņas birojā, tajā skaitā komunikatori, nevarēja izdomāt skaidru atbildi uz šo? Lai cik tā atbilde būtu varbūt ūdeņaina, tā būtu vismaz viena skaidra koncepcija, pie kuras visu laiku turēties. Bet tad tur vīzija, tad tur nevīzija. (Premjere, nespēdama atbildēt par 25% birokrātijas samazināšanas būtību, sākumā paziņoja, ka tā esot "vīzija viņas galvā" – red.)
Kopumā par premjerei izdevušos šo aizvadīto nedēļu grūti nosaukt. Ņemot vērā to, ko jūs jau iepriekš teicāt, ka šis ziņojums priekšvēlēšanu periodā bija nolemts kritikai, vai tomēr nevarēja veiksmīgāk to sagatavot un aizstāvēt? Vai – kāds māls ir, tāds jāmīca – zinot mūsu premjeres un Vienotības taktiku, ko jūs raksturojāt kā realitātes noliegšanu, tur neko citu nevarēja sagaidīt?
Nu, kā mums tur tas teiciens bija? "Labāk var vienmēr"? Līdz ar to varēja jau arī kaut kā citādāk, bet tur tad pašai premjerei būtu fundamentāli jāmaina savs tēls. Nekad jau nav par vēlu to darīt, bet pieņemsim, ka bija tāds stratēģisks piegājiens iet uz priekšu tādai "kāda es esmu". Ja jau esi iegājis tajā premjera tēlā tik dziļi un cieši, nu labi.
Te jau ir jautājums – kāda tad ir tā Siliņas stratēģija – censties ievest Vienotību nākamajā Saeimā ar tādu rezultātu, kuru nevarētu iztulkot kā viņas personisku neveiksmi vai veiksmes gadījumā pat varētu pasniegt kā labu rezultātu, lai tādā veidā nodrošinātu savu nākotni, kas ne obligāti ir pretendēt atkārtoti uz premjera amatu pie kaut kāda partijai veiksmīga salikuma? Vai šī priekšvēlēšanu kampaņa, kuru jau realizē Siliņa, ir par Vienotību vai par viņu pašu, par to, lai nodrošinātu viņai iespējas pretendēt uz kādiem amatiem, varbūt starptautiskiem, varbūt ar ārpolitiku saistītiem?
Es drīzāk uz šo skatītos no partijas viedokļa. Jaunajai Vienotībai (JV) šobrīd ir sarežģīta izvēle, jo partijai ir jādomā par savu premjera kandidātu un ir acīmredzami, ka šī premjere [Evika Siliņa] netiek sabiedrībā ļoti pozitīvi vērtēta. Labākajā gadījumā viņa ir pozitīvi vērtēta JV kaut kādā tur kodola elektorātā, atbalstītāju kodolā, bet tas nekādā veidā nepalīdz cīnīties par šī atbalsta paplašināšanu Vienotībai kopumā, un tāpēc būtu loģiski meklēt citu premjera kandidātu, ar kuru iet uz vēlēšanām. Bet tas atkal radītu jautājumus, jo – kā, bet ir taču jau premjere Evika Siliņa, kas tad ir noticis?
Viņa nevienā brīdī nav komunicējusi pārdomas par savu tālāko dzīvi. Pēdējais, ko esmu no viņas dzirdējis par šo, ir bijusi drīzāk tāda koķetēšana par šo tēmu bez nevienas rūpju rievas sejā. Faktiski viņa iet uz vēl vienu termiņu, uz vēl vienu piegājienu kļūt par premjeri situācijā, kad vairāki politiskie spēki tā vai citādi ir pauduši: lai nu ar ko, bet ar Siliņu nekad! Līdz ar to jautājums ir – vai partijas interešu vārdā Evika Siliņa varētu paiet malā? Bet, lai viņa paietu malā, ir jautājums – ko tad darīt tālāk? Un tā situācijas burvība ir tajā, ka viņa, es domāju, brīnišķīgi saprot un atceras Krišjāņa Kariņa likteni, kuru viņa līdzrežisēja. Līdz ar to viņai droši vien ir tieši nekāda paļāvība, ka partija neizrīkosies ar viņu līdzīgi kā ar Krišjāni Kariņu. Līdz ar to viņa, visticamāk, virzīs sevi kā premjera kandidāti uz vēlēšanām.
Tāpēc ka viņas vienīgā iespēja nodrošināt savu nākotni, lai kāda tā būtu, ir, paļaujoties uz sevi un panākot, ka Vienotības rezultātu vēlēšanās nevar tulkot kā zaudējumu?
Viņa, protams, var ļoti daudz ko gribēt, bet lēmums ir partijas pusē.
Manuprāt, tā dilemma par Siliņas aizstāšanu, kuru jūs aprakstāt un kura tiešām nodarbināja dažus Vienotības stratēģus, izbeidzās līdz ar partijas kongresu vasaras beigās, kurā Siliņai izdevās novērst apvērsuma mēģinājumu. Tas, kas varbūt tagad atkal ir samilzis, ir šie reitingi, kuri neuzlabojas ne partijai, ne premjerei. Un to spilgti apliecina, ka reitingos populārā ārlietu ministre Baiba Braže, ar kuru ne tikai premjerei ir grūti sastrādāties, no stāvokļa, kurā viņai aiz muguras tika teikts, lai necer uz pirmo numuru Rīgā, tagad diktē noteikumus, jo Vienotība bez šādas lokomotīves nevar iztikt.
Lūk, un šo reitingu dēļ, ļoti iespējams, partija vēl atgriezīsies pie pārdomām par premjera jautājumu. Tas ir stāsts par Siliņas vērtējumu Vienotības vēlētāju acīs. Un, ja viņu ņem nost kā premjera kandidātu, ar kuru partija iet uz vēlēšanām, tad – kas ir tie aizstājēji? Tur jau viņu nav daudz. Jebkurā gadījumā tas jautājums kādam būs jāaktualizē. Otrkārt, jāidentificē, kurš tas varētu būt, un, treškārt, jāpanāk tas, ka Siliņa piekrīt šādam risinājumam, protams, ar visvisādiem riskiem, kas ir saistīti tieši attiecībā uz viņas nākotni.
Nezinu, ko viņi tur iekšienē rēķina, neesmu Vienotības semināros piedalījusies, bet, lai kādi būtu partijas elektorāta mērījumi, esošas premjeres noņemšana no trases jebkurā gadījumā būtu vājuma atzīšana, un tikai plusi tur nekādi nevarētu sanākt.
Un tas mūs atgriež pie tās vietas mūsu sarunā, kur es ierunājos par komunikāciju un jūs – par Siliņas stratēģiju nodrošināt sev nākotni, aizvedot partiju uz nākamo Saeimu. Tā problēma, man šķiet, ir tieši tajā, ka Vienotībai labākajā gadījumā ir taktika, bet nav stratēģijas. Nu, grūti mums ar to stratēģiju Vienotībā ir. Un, otrkārt, kas vistiešākajā veidā ir saistīts un arī izriet no pirmā punkta, tur nav arī kaut kādas skaidras darbības publiskajā komunikācijā uz vienu vai otru pusi. Normālā situācijā Vienotība sanāktu kopā, izanalizētu datus, saprastu situāciju, vienotos par labāko risinājumu un pasludinātu Eviku Siliņu par Žannu d’Arku, kura ir centusies visu sakopt, ir šausmīgi sagurusi un vēlas pievērsties saviem trim bērniem. Punkts!
Tas ir pie situācijas, kur premjere pati ir gatava pensionēties, kas noteikti nav Evikas Siliņas gadījums.
Tas ir pie situācijas, ja ir kaut kāds skaidrs, stratēģisks redzējums kā premjerei, tā arī pietuvināto lokam un ir interese nevis par sevi, bet arī par partiju. Ja tu esi baudījusi visas tās iespējas, ko partija ir devusi, tad varbūt tev arī ar cieņu vajag izturēties pret to partiju.
Tad, ja jūs tagad uz piecām minūtēm patēlotu polittehnologu, jūsu bezmaksas padoms Vienotībai būtu pateikt, ka partijas premjera kandidāte nākamajam parlamentārajam ciklam būs Braže, nevis Siliņa?
Mans neprasītais padoms ir, ka Siliņai nav jābūt nākamajai premjera kandidātei no Vienotības. Kurš būs vai kurš varētu būt – tas ir drusku cits jautājums. Šobrīd pie tās situācijas valstī, pie tās situācijas valdībā, kad viņa vienkārši elementāri nespēj savākt kopā koalīciju…
Bet viņa arī neļauj tai valdībai nokrist – tur arī vajag spējas manevrēt.
Šī valdība nenokrīt tāpēc, ka vienkārši nevar nokrist. Ja sēdi uz zemes, tu nevari nokrist.
Es vēl gribēju parunāt par to, kādu taktiku šī premjeres ziņojuma sakarā nodemonstrēja partijas Saeimas debatēs. Par opozīciju skaidrs, bet interesanti, ka kritika nāca arī no Progresīvo frakcijas deputātiem, kamēr ZZS frakcija klusēja un tikai ZZS ministri kāpa tribīnē, lai uzskaitītu savus labos darbus. Neesmu tos pētījumus redzējusi, bet man stāsta, ka vairāk nekā divas trešdaļas JV vēlētāju otrā izvēle ir Progresīvie, un tas arī rada spriedzi.
Nāk vēlēšanas, politiķi rūpīgi analizē pētījumu rezultātus, un kaut kas ikdienas retorikā noteikti ir saistīts arī ar šādām lietām. Vai tas ietekmēja arī to, kā partijas rīkojās ceturtdien Saeimā debatēs par šo ziņojumu, es nezinu, bet Progresīvo aktīvā kustība bija pilnīgi acīmredzama, un es domāju, ka viņi, jūtot vēlēšanu tuvumu un droši vien arī sekojot līdzi kaut kādiem popularitātes mērījumiem, vairs nejūtas kā kaut kāds jaunākais brālis, drīzāk jau saredz sevi apsteidzam Vienotību.
Bet kopumā koalīcijas partneri te demonstrēja jau līdzšinējo uzvedības modeli "mēs sakožam zobus, velkam visu uz priekšu, strādājam kopā; ja mums sanāk kaut kad labs – brīnišķīgi; bet principā mēs izmantojam katru iespēju kritizēt, jo zinām, ka aizstāt mūs īsti nevar".
Tas fons šai Vienotības un Progresīvo sadursmei tika veidots jau labu laiku, un tieši pirms ziņojuma premjere pēkšņi rosināja uzsākt divas pārbaudes par Rail Baltica projekta celtniecību, kas ir tiešs Progresīvo satiksmes ministra atbildības lauciņš. Man ir tāda sajūta, ka premjere un Vienotība kopumā sāk apzināties – tie Rail Baltica nepabeigtie spoku tilti, kas apraujas gaisā, un vientuļie pāļi Daugavā būs zīmogs, ar ko šai valdībai būs jāiet uz vēlēšanām, un grib atsvaidzināt sabiedrības atmiņā, ka tā ir tieši Progresīvo atbildība. Tieši tāpēc, es domāju, Progresīvie ceturtdien no tribīnes visai koordinēti deva pretī par problēmām Vienotības pārraudzītajā veselības aprūpes sistēmā.
Es domāju, viņi dara, ko spēj un kā saprot, lai apkarotu savus tuvākos konkurentus. Daudzu apziņā tas tilta balsts ir folklorizējies un nepārprotami tiek saistīts ar Progresīvo vārdu. Cik tas ir pamatoti vai nepamatoti – to varēja lasīt parlamentārās izmeklēšanas komisijas gala ziņojumā. Tur viss nepavisam nav tik vienkāršoti, kā mēs to šobrīd uztveram, bet skaidrs, ka Progresīvie Satiksmes ministriju būs vadījuši trīs gadus un Siliņai būs visas iespējas teikt: "Vajadzēja taču kaut ko izdomāt! Es taču kā premjere gaidīju rezultātus, gaidīju risinājumus…" Tieši tāpat kā viņa gaida risinājumus par airBaltic finanšu pietiekamību. Respektīvi, sēž visi, blisina acis un kaut ko gaida.
Bet par Progresīvo kritiku veselības aprūpes sistēmas problēmām man gribētos domāt, ka tā ir tāda stratēģiska vēlme nopozicionēt sevi kā tādus, kuri cīnās par problēmas risināšanu veselības aprūpē, kas a) ir ļoti aktuāli un svarīgi sabiedrībai un b) dabiski ierakstās kreiso retorikā.
Es neesmu nekāda Progresīvo advokāte, bet man viss tiešām nešķiet tik vienkārši šajā atbildības jautājumā par tik lielām un ilggadējām tēmām kā Rail Baltica un airBaltic.
Nu, lūk. Un līdz ar to viens jautājums ir tikt skaidrībā par vecajiem grēkiem, bet otrs ir – ko mēs reāli darām, lai samazinātu izmaksas? Tad jau lielāka jēga būtu paskatīties uz tagad aktuālajiem iepirkumiem, piemēram, par sliežu pārmijām, tiltu pār Daugavu un ko tikai vēl ne. Līdz ar to es teiktu, ka visa šī gaisotne ir pārāk politizēta. Pat ne tā. Es teiktu, tur iekšā ir pārāk daudz partiju interešu un pārāk maz Latvijas interešu. Un tā nelaime ir tā, ka jau no sākta gala šīs valdības izveides pamatā bija ļoti maz kopīgu mērķu un ideju, kuru vārdā tā tika izveidota.