EK priekšsēdētājai izvirzīto pārmetumu loks ir plašs – no ārpolitikas jautājumiem līdz ekonomiskajai politikai, un vismaz daļā gadījumu šie pārmetumi arī nav nepamatoti. Eiropas Savienībai (ES) neizdevīgi starptautiskās tirdzniecības līgumi, zaļā kursa pārmērības, imigrācijas politika u. c. nevairo ES globālo konkurētspēju un neatbilst atsevišķu ES dalībvalstu interesēm un arī ievērojamas daļas vēlētāju noskaņojumiem tajās.
Vienlaikus gan ir skaidrs, ka, kamēr vairākums EP piederēs nosacītajiem centristiem (Eiropas Tautas partijai, sociāldemokrātiem, liberāļiem), EK priekšsēdētājas amats nav apdraudēts. Jo īpaši tādēļ, ka pieminētie centristi no galēji labējo un kreiso ietekmes pieauguma acīmredzami baidās vairāk nekā no problēmām, kuras rada EK īstenotais kurss.
Visa šī aisberga neredzamā daļa un būtisks pretrunu cēlonis tikmēr ir vēl viena pretimstāvēšana – administratīvi birokrātiskā. Fon der Leienas vadībā EK ir spējusi nosvērt svaru kausus cīņā starp nosacīto Briseles birokrātiju un nacionālajiem birokrātiskajiem aparātiem par labu (pie kam jūtami) pirmajai, kas pašsaprotami noved pie pretdarbības un centieniem mainīt situāciju.
Visu šo un arī vēl citu pretrunu un interešu sajaukums garantē, ka šādi balsojumi kļūs par regulāru parādību. Lai ierosinātu neuzticības balsojumu EP, pietiek ar desmito daļu parlamentāriešu parakstiem, kādus savākt nav grūtību uzreiz vairākām opozicionāru grupām. Tiesa, lai panāktu fon der Leienas un EK atstādināšanu, ir nepieciešamas jau divas trešdaļas balsu, bet tādas pie horizonta pagaidām nav saskatāmas.
Cits jautājums, ka situācijai pastāv iespaidīgs attīstības negatīvā virzienā potenciāls. Tostarp, jo biežāk problemātiskās tēmas parādīsies dienaskārtībā, jo radīsies arī vairāk neapmierināto un tādu politisko procesu dalībnieku, kuri notiekošajā saskatīs iespējas īstenot savus mērķus. Piemēram, Vācijas kancleram Fīdriham Mercam nekas neliedz uz šāda fona atbrīvoties no fon der Leienas un pašam pārņemt (vai pareizāk – atgriezt) apvienotās Eiropas vadības grožus.
Papildus tam šis ir gadījums, kad esošās nesaskaņas cita pēc citas rada iemeslus jaunām nesaskaņām un pieaugošai neapmierinātībai. Ir vajadzīgi saprātīgi kompromisi, tajā skaitā no EK puses, nevis kategoriska savas nostājas uzskatīšana par vienīgo pareizo.