Autors nesen atgriezās no tāla brauciena "īstās Āfrikas" plašumos, Kenijas ziemeļdaļas tuksnešos. Nav mērķa stāstīt iespaidus. Mērķis ir novērtēt to, kas mums Latvijā ir. Kas tad mums ir eksotiskā ceļojuma kontekstā?
Mūsu lielākajai daļai ir savas vai īrētas mājas, ūdensvads, duša ar ūdens jaukšanas iespēju, kanalizācija (apkuri izmetīsim, uz ekvatora tai nav nozīmes). Mums ir iespēja publiski lādēties, ka prezidents ārzemēs vakariņo ar Šleseru un nekas par to nedraud. Mums ir iespēja vēlēt politiķus pašvaldībās, likumdevējā un valsts augstākajā amatā bez bailēm, ka tagad "mazliet pašaus un mazliet nošaus". Prezidenta vēlēšanas Kenijā gaida šī gada augustā, gaida ar neizbēgamo "mazliet pašaus..." sajūtu. Pie mums – kādi kandidāti ir, tādi ir... bet nešaus. Starp citu – ne visur arī Eiropas Savienībā par nešaušanu vari būt drošs.\
Mums nav jābīstas, ka nejauši fotokadrā iekļuvis ceļu policists lēkšos klāt, bļaujot, ka fotografēt aizliegts, un draudot atņemt kameru. Nedrīkstēs iebilst. Rakstīt Kenijas Intam Ķuzim – bezjēdzīgi. Starp citu, salīdzinoši mierīga Āfrikas valsts.
Kaut šķībi, greizi un dārgi, tomēr pie mums vāc sadzīves atkritumus, pirmkārt plastmasas iepakojumus, kas daudzviet pasauli pārvērš ārprātīgā kariķējumā. Mums ir tikpat kā neapdzīvoti novadi ne tādēļ, ka tur fiziski nevar dzīvot, bet tādēļ, ka... paši zinām. Mums ir dzīves telpa. Ja mēs vēl iespētu aizbraukušajiem palūgt piedošanu un teikt, lai savējie nāk mājās... Mums ir laimējies, jo bēgļu lielstraumes iet secen, bet tie, kas atbrauc, ātri dodas tālāk. Mūs no rītiem sešos nemodina mullas gari stieptais dziedājums, ko Kenijā dzird skanam pat tuksneša vidū, kaut islāms nav dominējošā reliģija.
Tālu aizbraucot, var citādi vērtēt to, kas mums ir. Un mums ir pietiekami daudz laba, ko vērts aizstāvēt un sargāt.
Teiktais nenozīmē, ka autors pēc pāris dienām nešķendēsies par stulbībām. Pat virspusējs mediju apskats liecina, ka iespēju būs gana.
Redziet!
Pontons Pontons
Slabijs