Tas ir par 12,4% vairāk nekā attiecīgajā periodā pērn. RITA īpaši lepojas ar tūristu skaitu no Lielbritānijas – 48 971 (kāpums par 29,9%), Norvēģijas – 18 713 (kāpums par 23%) un Zviedrijas – 22 267 tūristi (kāpums par 20,4%).
Centrālā statistikas pārvalde (CSP) savukārt uzsver to, ka šāgada jūnijā lielākais tūristu skaits Latvijā bija ieradies no Lietuvas (28,1 tūkstotis), Vācijas (23,1 tūkstotis) un Igaunijas (18,8 tūkstoši). 2025. gada pirmajā pusgadā Latvijas tūristu mītnēs nakšņoja kopumā 1,2 miljoni viesu, kas ir par 6,5% vairāk nekā attiecīgajā periodā pērn.
Salīdzinot RITA un CSP datus, arī secināms, ka liela daļa ceļotāju par uzturēšanās vietu izvēlas tieši Rīgu, tomēr ir jūtama interese arī par mūsu valsts reģioniem.
Tūrisma attīstība Latvijā ir saistīta ar plaši apspriesto tematu par lauku viensētām, ko ne īpaši veiksmīgi aktualizēja Labklājības ministrijas parlamentārais sekretārs Krists Bergans-Berģis (plašāk par to var lasīt laikraksta Diena un portāla Diena.lv 4. septembra publikācijā Elektriskā performance).
Ja Latvijas tūrisma stratēģija paredz to, ka ceļotāji apmeklē ne tikai galvaspilsētu, bet arī reģionus, tad tieši tā autentiskā vide, ko piedāvā lauku saimniecības, var būt ceļotājus piesaistošs magnēts. Pat no Rīgas tālās mūsu valsts teritorijās, to vidū Krāslavas novadā un Augšdaugavas novadā, ir cilvēki, kuri mērķtiecīgi darbojas lauku tūrisma jomā un iepazīstina ar vietējo kolorītu.
Baltijā spilgts apliecinājums tam, ka ceļotāji dodas turp, kur iespējams pabūt autentiskā vidē, ir stabilais tūrisma bizness Igaunijas salās. Šis pats princips darbojas arī citur pasaulē – no Somijas ziemeļu reģiona Lapzemes līdz Portugālei piederošajai Madeiras salai.
Ja Latvijā tiek kultivēts princips, ka laukos cilvēkus nevajag, tad rodas likumsakarīgs jautājums – kāds gan būs daudz apspriestais mūsu valsts tēls? Vai tiešām gribam, lai Latvijas tēls būtu ārkārtīgi urbanizēta valsts, kurā cilvēkiem ārpus Rīgas un vēl dažām pilsētām vispār nav, ko darīt?
Protams, uzturēt infrastruktūru laukos ir sarežģīti, un saprotams, ka cilvēki, kuri apzināti izvēlējušies dzīvot nomaļā vietā un veidot tur uzņēmējdarbību, nevar prasīt, lai viņiem visas izsapņotās ērtības nodrošinātu valsts un pašvaldība. Taču mūsu dienvidu kaimiņzemes Lietuvas un citu valstu pieredze rāda, ka pastāv dažādi varianti, kā pelnīt no tūristu intereses par mazapdzīvotām vietām.