Nesen ES statistikas birojs Eurostat vēstīja par to, cik liels iedzīvotāju īpatsvars katrā dalībvalstī izjūt subjektīvo nabadzību (starptautiski lietotais jēdziens angļu valodā – subjective poverty).
Tas tiek noteikts, balstoties uz to, kā iedzīvotāji vērtē savas finansiālās iespējas sabalansēt ienākumus ar tēriņiem, respektīvi, savilkt galus. Eurostat pētījums rāda, ka Latvija pēc šī kritērija ir piektā trūcīgākā, taču daudz sliktāka situācija ir ES dienvidu dalībvalstī Grieķijā. Sliktāk nekā pie mums ir arī Bulgārijā, Slovākijā un Rumānijā. Vislielākā pārticība pēc šī kritērija valda Nīderlandē un Vācijā.
Savukārt nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars mūsu valstī pērn, pēc ES datiem, bija 24,3%. Tas ir mazāks īpatsvars nekā Lietuvā (25,8%), bet lielāks nekā Igaunijā (22,2%). Vidēji ES šis rādītājs bija 21%. Grieķijā nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars bija 26,9% Rumānijā – 27,9%, bet Bulgārijā – pat 30,3%. Turpretī Čehijā minētajam riskam bija pakļauti tikai 11,3% iedzīvotāju. Ziemeļvalstu, kas Latvijā tiek uzskatītas par labklājības paraugu, dati ir šādi: Somijā – 16,8%, Zviedrijā – 17,5%, Dānijā – 18%.
Tagad, kad Latvijā mazāk nekā gads atlicis līdz Saeimas vēlēšanām, aizvien spēkā pieņemas ierastā retorika – tie, kuri nav pie varas, bet vēlas kāpt pa politiskās karjeras kāpnēm un paaugstināt savu popularitāti, kritizē pie varas esošos, pārmetot sabiedrības nepietiekamo labklājību. Jau ir izskanējuši pārmetumi par to, ka no mazpilsētām un laukiem iedzīvotāji aizbraukuši strādāt uz turīgākajām Eiropas valstīm. Statistikas dati gan nerāda to, ka pēdējā laikā no Latvijas izceļotu milzums iedzīvotāju. Lielā aizbraukšana tomēr ir palikusi vairāk nekā desmit gadu senā pagātnē. Vienlaikus ir iespējams, ka daudz ir tādu cilvēku, kuri daļu gada dzīvo un strādā dzimtenē, bet daļu gada – ārzemēs.
Neviena Saeima nevar pieņemt likumu, kas padarītu turīgus visus trūcīgos un nabadzības riska apdraudētos iedzīvotājus. Taču valstiskā līmenī vajadzētu vairāk koncentrēties uz XXI gadsimta realitātei atbilstošu attīstību reģionos, plaisas starp izglītību un darba tirgu mazināšanu un izglītības kvalitātes paaugstināšanu atbilstoši mūsdienu prasībām. Līdz šim tiešām nav darīts pietiekami, piemēram, lai sekmētu to, ka izglītības iestādes sagatavo speciālistus labi atalgotajām vakancēm.