Diemžēl nekas nav mainījies arī šāgada valsts budžetā un publiskais sektors turpina sēdēt uz nodokļu maksātāju kakla, būtībā tādējādi parādot, ka ierēdniecībai un politiķiem īpaši nerūp, ko par šo visu domā viņu finansētāji.
To, ka publiskā sektora pārstāvji konstanti ignorē aicinājumus dzīvot atbilstoši reālajai situācijai, manuprāt, līdztekus citu nodokļu maksātāju kritikai apliecina arī nupat Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) padomes nolemtais, par šāgada prioritāti pasludinot mērķi panākt valdības izdevumu samazināšanu. "Šī gada absolūtai prioritātei jābūt publiskā sektora izdevumu samazināšanai – jo ātrāk valdība to sapratīs, jo labāk. Gan premjere, gan Valsts prezidents ir paziņojuši, ka drošības stiprināšanai būs jāmeklē vēl papildu finansējums, tāpēc valdībai ar steigu jāsper konkrēti soļi, lai pārskatītu izdevumus vismaz 5% apmērā, jo varam nonākt sāpīgā situācijā, kur īsā laikā tēriņi būs jāgriež vēl lielākos apmēros," uzsvēris LDDK prezidents Andris Bite.
Un šajā brīdī ir vērts vēlreiz atgādināt, ka vismaz manā skatījumā daudz par daudz publiskajā sektorā tiek tērēts tieši visādu ministriju, to tiešās padotības iestāžu un neskaitāmo aģentūru un vēl sazin kādu struktūru finansēšanai, kas turklāt vairs ne tik apjomīgi kā kādreiz, taču joprojām mērķu, uzdevumu un veicamo funkciju ziņā mēdz savstarpēji dublēties. Tas attiecīgi nozīmē, ka vienu un to pašu darbu veic vismaz divas dažādas struktūras ar konkrētu (ne būt ne mazu) finansējumu, turklāt mēdz būt gadījumi, kad rodas visai pamatots jautājums, kādēļ tā vai cita struktūra vispār ir izveidota un turpina darboties, jo, citējot klasiķi, sausais atlikums valsts tautsaimniecībai un sabiedrības labklājībai no šādu struktūrvienību eksistēšanas ir vērtējams ar mīnusa zīmi.
Protams, katrs īstens valsts pārvaldes darbonis par labu savas amata vietas saglabāšanai atradīs un deklarēs neskaitāmus argumentus, taču vēlreiz jāatgādina nodokļu maksātāju daudzkārt paustais – tik uzblīdušu publisko aparātu mēs jau sen atļauties nevaram. Un diezgan drošticami, ka tieši neadekvātie publiskā sektora uzturēšanas izdevumi ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ mums trūkst naudas izglītībai, veselībai, sociālajām vajadzībām un daudzām citām lietām. Izeja ir vienkārša – jāveic drastiskas pārmaiņas un jāatbrīvojas no visa liekā publiskajā pārvaldē.