Uzvarētājs nesaņems neko?

Šīs vēlēšanas, kurās tiks sadalīti 150 deputātu mandāti, ir piesaistījušas uzmanību tālu aiz valsts robežām, pastāvot bažām, ka apvienotās provinces var kļūt par nākamajām ES vienotības grāvējām. Sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka populārākais politiķis valstī patlaban ir par galēji labējo dēvētās, pret imigrantiem noskaņotās Brīvības partijas (PVV) līderis Gērts Vilderss, tāpat PVV ir labas izredzes kļūt par vēlēšanu uzvarētāju – aptaujas sola partijai pat 30–40 vietu parlamentā līdzšinējo 12 deputātu mandātu vietā.

Papildus jāatceras, ka nīderlandieši tradicionāli ir viena no eiroskeptiskākajām nācijām ES. Pietiek atcerēties kaut vai negatīvo balsojumu par ES Konstitūciju 2005. gadā vai balsojumu pret asociācijas līguma noslēgšanu ar Ukrainu vēl pagājušajā gadā, kas būtībā bija balsojums pret valdības politiku. Visbeidzot – priekšvēlēšanu prognozes, līdzīgi kā tas jau noticis vairākās citās valstīs, var izrādīties kļūdainas, jo daudzi vēlētāji vienkārši kautrējas atzīt, ka gatavojas balsot par politiskajiem spēkiem, kas tiek uzskatīti par radikāliem, un PVV (kā arī vairāku mazu līdzīgas ievirzes partiju) atbalstītāju skaits var izrādīties lielāks, nekā gaidīts.

Vienlaikus satraukums par Vildersa un viņa domubiedru iespējamo nākšanu pie varas tomēr ir pārspīlēts, jo Nīderlandes daudzpartiju politiskā sistēma ir radniecīga Latvijai tādā ziņā, ka parlamenta vēlēšanu uzvarētājs var nesaņemt vispār neko, t. i., netikt iekļauts valdošajā koalīcijā. Laika posmā pēc Otrā pasaules kara šādi gadījumi ir bijuši trīs – 1971., 1977. un 1982. gadā –, un ir pamatotas aizdomas, ka pēc 15. marta šis saraksts tiks papildināts, jo gandrīz visi kaut cik nozīmīgie politiskie spēki ir paziņojuši, ka pēc vēlēšanām nesadarbosies ar PVV.

Rezultātā dominē viedoklis, ka nākamo Nīderlandes valdību veidos četras piecas dažādas ievirzes centriskas partijas un par dienaskārtības aktuālāko jautājumu uz ilgu laiku kļūs šo partiju spēja vienoties par rīcības plāniem un amatu sadali. Koalīciju tapšana Nīderlandē mēdz ieilgt, it īpaši gadījumos, kad tās veido iepriekš valdībā nebijušas partijas (rekords ir uzstādīts jau pieminētajā 1977. gadā, kad divas (!) partijas tirgojās 208 dienas), tāpēc pesimisti pieļauj, ka jaunu valdību karalistei var nākties gaidīt līdz pat rudenim vai vēl ilgāk. Vismaz kaut kāds, lai arī ne labākais variants laikā, kad ES atrodas pamatīgā politiskajā krīzē