Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Medijpratība svarīga visiem, ne tikai žurnālistiem

Par viltus ziņu aktualitāti, izplatību un nepieciešamību tās atspēkot intervijā Jānim Kincim stāsta Vidzemes Augstskolas asociētais profesors Jānis Buholcs.

Laikam mums sarunu vajadzētu sākt ar to, kas īsti ir viltus ziņa. Šķiet, šo jēdzienu nepieciešams vēlreiz paskaidrot, jo bieži vien ar to saprot ne tikai apzināti pasniegtus melus, bet, piemēram, arī nepilnīgu vai neprasmīgu notikuma atspoguļojumu, savukārt politikā pēc Donalda Trampa parauga šo terminu izmanto sev kritiskas informācijas apzīmēšanai.

Jūs precīzi iezīmējāt problēmu, ka šis jēdziens "viltus ziņas" tik tiešām nozīmē daudzas un atšķirīgas lietas. Izmantojot vienu jēdzienu dažādu parādību apzīmēšanai, paši sev vairāk traucējam šo parādību saprašanā nekā palīdzam. Viltus ziņas var būt bizness, rakstot no gaisa parautas lietas, lai iegūtu skatījumus, klikšķus un nopelnītu no reklāmām. Šis termins attiecas arī uz propagandas arsenālu. Propaganda ne vienmēr nozīmē melus, bet patiesība propagandistam interesē tikai tiktāl, cik tā palīdz sasniegt mērķus.

Tas, ko sauc par viltus ziņām, bieži vien atrodas patiesības un melu pelēkajā zonā – kaut kāds faktuāls grauds tajā ir, taču vēstījums var būt nepilnīgs, vienpusējs, izkropļots.

Tādējādi pie viltus ziņām sanāk pieskaitīt arī dažādus nekvalitatīvas, bet tomēr žurnālistikas materiālus. Tāpēc man nepatīk "viltus ziņu" jēdziens – tas ir pārāk daudznozīmīgs. Labāk ir lietot jēdzienus, kas nosauc konkrētas problēmas – klikšķu biznesu, propagandu, sliktu žurnālistiku. Jāuzsver arī, ka meli medijos ir tikpat seni kā paši mediji. Tas nav nekas jauns, lai gan parādība mūsdienās ir kļuvusi daudzveidīgāka un intensīvāka.

Iespējams, bīstamākais no dezinformācijas paveidiem ir propaganda auditorijas viedokļa ietekmēšanai. Man tas asociējas ar apzināti izvēlētu informāciju, izlaižot svarīgas nianses un tādējādi, pat pašiem nemelojot, sagrozot realitāti.

Propagandas definīcijas ir ļoti dažādas, bet parasti šim jēdzienam ir negatīva nokrāsa. Tāpēc terminu "propaganda" mēs attiecinām uz saviem nedraugiem, piemēram, ārvalstīm, kas par mums stāsta sliktas lietas. Kad paši darām ko līdzīgu, to saucam cēlāk skanošos vārdos, piemēram, par stratēģisko komunikāciju. Propagandas un stratēģiskās komunikācijas analizēšanu no malas sarežģī tas, ka šie jēdzieni paredz mērķtiecīgas, apzinātas darbības. Taču, ja saskaramies ar izkropļotu kādas situācijas vai notikuma aprakstu, ne vienmēr var apgalvot, ka tas ir darīts speciāli. Varbūt žurnālisti nav bijuši gana profesionāli vai ir noslinkojuši, vai kļūdījušies – varbūt tā ir bijusi vairāk nejaušība nekā apzināta rīcība.

Nezinot, kā konkrētais materiāls ir tapis, ne vienmēr var pateikt, ka tā ir propaganda. Mēs, protams, varam ar visnotaļ lielu pārliecību apgalvot, ka Krievijas oficiālajos medijos publicēti Latvijai naidīgi materiāli top tieši propagandas nolūkos. Tajā pašā laikā ne viss, kas par mums tiek teikts kritiski – un arī ne viss, kas pateikts nekorekti, pieļaujot aplamības vai izkropļojumus –, ir propaganda.

Taču nav noliedzams, ka informatīvajā telpā ir daudz centienu veidot publisko viedokli sev par labu. Tas attiecas ne tikai uz ārvalstu valdībām, bet arī uz vietēju politisku, ekonomisku un citu interešu realizētājiem. Propagandas esamība gan vēl nenozīmē efektivitāti.

Viens no šādiem gadījumiem ir apskatīts un atmaskots arī portāla Diena.lv sadaļā Melu tvertne, kurā aicinām arī lasītājus iesniegt savus vērojumus par apšaubāmas kvalitātes ziņām, lai tās izpētītu un atspēkotu. Par tēmu "Latvija – neizdevusies valsts" kāds krieviski lasāms portāls kāda projekta pozitīvu videostāstu par jaunietes atgriešanos Latvijā sašķērējis un ierāmējis tā, lai radītu iespaidu, ka viņa te padarīta nelaimīga un sagrauta dažādu grūtību dēļ. Gribētos domāt, ka šādus safabricējumus iespējams ātri vien apgāzt un neitralizēt, liekot pretī patieso stāstu.

Jā, noteikti, bet dažāda veida nepatiesību un manipulāciju mūsdienās ir ļoti daudz. Domājot par to atspēkošanu, būtu jāsāk ar jautājumu, kam no tā vispār ir vērts ķerties klāt, jo skaidrs, ka visus dīvainos un aplamos apgalvojumus, kas atrodami globālajā tīmeklī, nav iespējams izanalizēt. Turklāt daudzi no tiem ir tādi, kuru pārbaude būtu žurnālistu resursu nelietderīga izmantošana. Atspēkot ir vērts tās nepatiesās ziņas, kurām jau ir liela rezonanse sabiedrībā vai arī potenciāls tādu izraisīt. Daži izvēlas iet vieglāko ceļu – meklē visai viegli atspēkojamas ziņas, velta savus dārgos resursus, lai apgalvojumus detalizēti izvērtētu, un beigās pasniedz sevi kā lielus melu medniekus. Aplamības izgaismot un sniegt korektu informāciju ir labs darbs, taču jautājums ir par šo pasākumu devumu. Vai atspēkojums tiešām sasniedz sākotnējās nepatiesās ziņas lasītājus, un vai atspēkojuma lasītāji ir tie, kuriem nudien ir liels risks nepatiesajai ziņai noticēt?

Ja redzam, ka ir kaut kāda melu ziņa, kura kļuvusi populāra un kurai daudz cilvēku notic, tad gan uz to vajag reaģēt, lai tā neizplatās tālāk. Tomēr ne visi meli ir vienlīdz populāri un ar vienlīdzīgu ietekmes potenciālu. Ir daudz gadījumu, kad melu ziņu autori ir saštancējuši sazin ko, bet to maz kurš vispār izlasa. Tad tam vienkārši nav vērts tērēt žurnālistu laiku.

Atspēkojot ziņas, der ņemt vērā arī to, ka cilvēka prāts uz informāciju mēdz reaģēt visai negaidītos veidos. Ir pētījumi, kuros secināts, ka, melus atspēkojot, ir jāvairās atkārtot. Par spīti tam, ka cilvēks būs izlasījis rakstu, kurā skaidrots, ka konkrētais apgalvojums ir nepatiess, pati šī apgalvojuma atkārtošana var veicināt tā nostiprināšanos cilvēka apziņā. Tas tāpēc, ka, izvērtējot, vai kāds ieraudzītais apgalvojums ir patiess vai ne, mēs ne vienmēr sistemātiski to analizējam un salīdzinām ar pieejamajiem faktiem. Bieži vien šī izvērtēšana notiek ar intuīcijas līdzekļiem, kas ir krietni neuzticamāki. Apgalvojuma atspēkojums būs jau aizmirsies, bet pats apgalvojums, ja biežāk dzirdēts, var šķist vairāk patiess tāpēc vien, ka ir atpazīstams.

Tātad var gadīties, ka arī daudzajām informatīvajām kampaņām par melu ziņu tēmu var izrādīties pretējs efekts?

Vismaz ne plānotais efekts. Cilvēkiem, kuri uzņēmušies šo sabiedrību izglītojošo, svētīgo darbu, vajadzētu palasīt, kas jau ir izpētīts par šīm tēmām pie mums un ārvalstīs. Pētnieki šo to jau ir parādījuši saistībā ar to, kas jāņem vērā, atspēkojot nepatiesus apgalvojumus. Piemēram, kāpēc fakti mūs ne vienmēr pārliecina un kā cilvēku tendence ticēt vienai vai citai informācijai ir saistīta ar plašāku viņu pasaules skatījumu. Bez šādām zināšanām kampaņu rīkotāji nevar būt droši, ka šie pasākumi būs ārkārtīgi efektīvi.

Vai, ņemot vērā mūsdienās ērti un ātri pieejamo informācijas gūzmu, nav novērojama arī tāda tendence kā vispārēja vienaldzība par dezinformācijas klātbūtni?

Varbūt ne gluži vienaldzība. Drīzāk runa ir par to, ka, no malas raugoties, ne vienmēr var iegūt precīzu priekšstatu par to, cik dažādos veidos dezinformācija var tikt uztverta. Šis būs tikai mans minējums, bet man liekas, ka vismaz daļa viltus ziņu portālu apmeklētāju un jocīgu Facebook ziņu tālāk padevēju itin labi zina, ko viņi dara, un saprot, kāda žanra informāciju tādējādi popularizē, bet viņiem varbūt patīk citus ar to pakaitināt vai pamānīt, viņus šāds saturs varbūt izklaidē. Citi padod tālāk, lai pievērstu uzmanību meliem, bet šī iecere var nebūt nolasāma. Citkārt konkrētā ziņa saskan ar daļas lasītāju subjektīvo sajūtu par konkrēto tēmu, un tad faktuāla precizitāte viņus īpaši neuztrauc. Nav teikts, ka vienmēr, kad vairāki tūkstoši cilvēku padevuši tālāk kādu viltus ziņu, visi lasītāji paši tai ir arī noticējuši. Daļa, protams, patiešām uzķeras. Katrā ziņā būtu nepieciešams padziļinātāk pētīt viltus ziņu auditoriju – bez tā ir grūti izstrādāt efektīvus pretlīdzekļus.

Atsevišķs žanrs ir šokējošas un sagudrotas ziņas. Gadījies fiksēt, ka, piemēram, par toksiskiem no Ķīnas importētiem ķiplokiem, pilnmēness gaismā uzlādētiem citroniem cīņai pret vēzi vai to pašu vēzi izraisošiem sauļošanās krēmiem līdz ar saprātīgu informāciju lasāms arī par nopietniem uzskatāmos ziņu portālos.

Jā, tas ir labs aspekts, kas parāda viltus ziņu dažādās sejas.

Tā tiešām notiek, ka viena un tā pati mediju kompānija var taisīt rubriku, kurā tiek atspēkotas viltus ziņas, bet tajā pašā laikā citā sava portāla sadaļā piedāvā ezoteriku, pseidozinātni un alternatīvo medicīnu, kuras efektivitāti klīniskie pētījumi neapliecina.

Arī tā ir informācija, kas nav faktoloģiski pamatota, bet tai ir daudz ticētāju, tāpēc tā būtu pelnījusi atspēkojumu. Es pieļauju, ka tas netiek vērtēts kā kaut kas sabiedriski bīstams, attiecīgi ar to var šādi spēlēties, lai arī tas ir bezatbildīgi.

Kā jums šķiet, vai tā saucamo klikšķu biznesmeņu ietekme Latvijā ir mazinājusies? Visvairāk šis termins ļaužu valodās bija 2017. gadā, kad vēl figurēja vairāki šādi portāli, kuru vairs nav. Te es domāju klajus melus un prastu ažiotāžu raisošus portālus, kas ziņoja par t/c Alfa sabrukšanu utt.

Nav pārliecības, ka Latvijā šis bizness kādreiz bijis ļoti naudīgs, jo tirgus ir mazs, un šaubos, ka viņi no savās lapās izvietotajām reklāmām sapelnīja astronomisku naudu. Taču kaut kāds bizness viņiem jau tur sanāca. Varētu būt, ka tas pašlaik iet mazumā, – Nika Endziņa arests droši vien arī nav palicis bez sekām. Virkne melu portālu ir slēgta. Tomēr nebūtu jau grūti citiem atkal izveidot jaunus, ja vien ir pietiekami ekonomiskie vai cita veida stimuli to darīt.

Šajā saistībā interesants novērojums Latvijā, ka apzināti melīgo ziņu un klikšķu portālu vadītāju par izplatīto dezinformāciju saņēma ciet, bet vienlaikus tas nenotika ar puisi, kurš it kā mākslas vārdā Rīgā izlīmēja plakātus par indīgajiem zirnekļiem, kas it kā savairojušies Latvijā. Atcerēsimies, ka arī klikšķu portālu vadītāji teica, ka viņi taču izplatot izklaidējošus materiālus bez pretenzijām uz patiesību. Faktiski šie cilvēki darīja vienu un to pašu – apzināti izplatīja nepatiesu informāciju, kas sasniedza kaut kādu sabiedrības daļu. Taču vienā gadījumā attiecīgo radošo personu apcietināja, citā – cienījami cilvēki veikumu komentēja kā mākslas darbu.

Taču, manuprāt, lielāka problēma par klikšķu biznesmeņiem ir tas, ko mēs jau pieminējām: liela daļa no šāda satura ir tā saucamajā pelēkajā zonā, piemēram, jūsu minēto pozitīvā stāsta pārvēršanu par negatīvu. Šādus gadījumus mēs nevaram saukt par pilnīgiem meliem, bet tajā pašā laikā tie ļoti labi ilustrē pieeju, kā var strādāt ar informāciju. Šādos gadījumos neviens policists vai prokurors nevar atnākt un pateikt medijam, ka uzrakstīts "nepareizi", un labi, ka tā. Lai arī kā mēs skatītos uz konkrētā portāla darbību, es tomēr negribētu dzīvot valstī, kurā varasiestādes pārstāvis var atnākt uz kādu mediju un interesēties par to, kā tas skatās uz lietām. Ja par interpretāciju var sodīt klikšķu lapu, var sodīt arī nopietnāku mediju. Attiecīgi šis ir tas līmenis, kurā likuma piemērošana nav risinājums. Cits jautājums, kāda ir šādu ziņu materiālu ietekme, taču man nav instrumentu, ar kuriem to noteikt.

Nesen Latvijā ir pagājušas 13. Saeimas vēlēšanas, un, šķiet, varam secināt, ka kontekstā ar tām būvētu informatīvas dabas uzbrukumu nebija (protams, cits stāsts ir portāla Draugiem.lv uzlaušana vēlēšanu dienā uz dažām stundām).

Neko tādu, kas būtu neparasts, es arī neesmu pamanījis. Tas, iespējams, atgādina, ka mēs ne vienmēr esam Krievijas pasaules skatījuma centrā. Dažkārt, paklausoties iekšējo retoriku Latvijā, varētu rasties pretējs iespaids. Protams, dažkārt Kremlis piedomā tieši par mums, bet tāpat dažkārt mēs vienkārši trāpāmies citu valstu savstarpējo attiecību kārtošanas krustugunīs. Par situāciju kiberuzbrukumu jomā gan ir jājautā tās nozares pārstāvjiem.

Starp citu, saistībā ar šo tematu jāpiemin Latvijas Saeimas vēlēšanu atspoguļojums Rietumu medijos, kur viens no dominējošajiem vēstījumiem īsti neatbilda realitātei. Proti, Latvijā uzvarējusi par prokrievisku dēvētā partija Saskaņa, bet tas tika pasniegts ar tādu vēstījumu, it kā te būtu notikušas kaut kādas radikālas pārmaiņas un bezmaz jau tiek pārskatīts Latvijas ārpolitiskais kurss. Tas arī mums atgādina, ka lietas nav tikai melnas un baltas – nav tā, ka melo tikai Krievijas mediji, bet Rietumu mediji turpretī allaž stāsta tikai patiesību.

Pēc lielākiem notikumiem Latvijā vienmēr apskata, kā to atspoguļojuši ārvalstu mediji, un tad būtu jāatceras, ka šī informācija bieži vien ir paņemta no mūsu pašu vietējiem medijiem vai avotiem. Dažkārt šī informācija ir ceļojusi pa "klusajiem telefoniem" un appušķota, un tad mēs ar lielām acīm vai sajūsmu vērojam, ko par mums runā, lai gan patiesībā tā bieži vien ir tikai atbalss no mūsu pašu mediju vides.

Ir skaidrs, ka medijpratība informācijas patērētājiem ir grūts uzdevums un noteikti mācāms jau no mazotnes. Latvijas Radio šoziem bija lielisks stāsts no vairākām izglītības iestādēm dažādos reģionos, ka, lai arī vairākums skolēnu ļoti daudz laika pavada sociālajos medijos, ar ziņu šķirošanu un novērtēšanu veicas dažādi. Tātad tas lielā mērā atkarīgs no pedagogu individuālās iesaistes šī jautājuma izklāstīšanā skolēniem, turklāt, kā noprotu, arī jaunajā izglītības saturā medijpratībai īpaši lielāka vieta nav ierādīta. Kādi ir jūsu novērojumi, strādājot ar studentiem Vidzemes Augstskolā?

Noteikti, ka šajā jautājumā liela nozīme ir skolotāja sagatavotībai, jo grūti mācīt medijpratību, ja pats nesaproti, kā mediji darbojas un kā tos patērēt. Šīs zināšanas nudien nav nekas tāds, kas būtu pašsaprotams gan pieaugušajiem, gan bērniem un jauniešiem. Darbā ar studentiem redzu, ka situācija ir visnotaļ raiba. Taču uz medijpratības jautājumiem studiju procesā liekam lielu uzsvaru, tie tiek iekļauti dažādos studiju kursos, un, pabeidzot studiju programmu, jauniešiem priekšstats ir labs.

Nodarbībās mēs daudz runājam par to, kā mediji funkcionē, kā rodas tas, ko mēs varam izlasīt, noskatīties vai noklausīties, cik dažādos veidos šo informāciju var pasniegt, ieskaitot arī atšķirīgas interpretācijas. Kad tas ir saprasts, varam kritiskāk skatīties uz mediju saturu un būt labāki tā patērētāji. Šis ir iemesls, kāpēc medijus un komunikāciju ir vērts studēt ne tikai topošajiem žurnālistiem un sabiedrisko attiecību speciālistiem. Dažādie mediji ir nozīmīgākais mūsdienu cilvēka zināšanu avots. Ja ir iegūta izpratne par to, kā mediji darbojas, varam labāk domāt līdzi un uzdot jautājumus, piemēram, vai konkrētais veids, kā kāds stāsts ticis izklāstīts, ir pārliecinošs un vai fakti ir pietiekami, lai izdarītu attiecīgos secinājumus. Šādas augstskolā iegūtas zināšanas un prasmes ir ļoti labs pamats, kas noder daudzās jomās arī turpmākajā dzīvē

Materiāls ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par tā saturu atbild Izdevniecība Dienas mediji.


Piedalies viltus ziņu projektā Melu tvertne - informē portālu Diena.lv par internetā atrodamiem meliem jeb viltus ziņām un mācies atpazīt tos ŠEIT!

Top komentāri

TrollisJT
T
"Cīņa pret" dez-informāciju atgādina spītīgus centienus pierādīt, ka sūdu tomēr var saspiest rokās un pa pirkstu starpām nekas ārā nenāks. Varbūt labāk "cīnīties par" patiesu informāciju, melus atstājot meļu un muļķu ziņā ?
Ezis
E
Preses pīles nav nekas jauns. Cits stāsts, ka ar terminu "fake news" mēģina diskreditēt oponenta viedokli. Tas arī ir pamats, kāpēc šī tēma pēkšņi kļuva tik aktuāla - iegūt pamatojumu cenzūrai.
ViegliSaprast
V
Viltus ziņas ir meli.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vai KPV LV Saeimas frakcijā ir šķelšanās aizmetņi?

Kopā nobalsojuši: 334

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Kas te īsti notiek?

Pirmdien Dienā bija intervija ar Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta (Kontroles dienesta) vadītāju Ilzi Znotiņu, trešdien – ar Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK)...

Jaunu konfrontācijas vilni gaidot(8)

Pagājušajā nedēļā Vašingtonā bez kādiem redzamiem rezultātiem noslēdzās ASV un Ķīnas tirdzniecības sarunu pirmā kārta. Vienīgie redzamie rezultāti bija paziņojums par "ievērojamu pro...

Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē