Vai partijas nav pazaudējušas spēju sabiedrībai argumentēti paskaidrot, kāds tad ir virsmērķis nu jau mēnešiem ilgajām neveiksmīgajām sarunām par to vai citu koalīcijas modeli, izņemot to, ka viens kādām partijām ir politiski izdevīgāks, cits mazāk izdevīgs?
Es sākšu ar triviālu konstatējumu, ka politika tomēr ir saistīta ar varu un cīņu par varu, kas izpaužas politiķu centienos tikt pie varas, kas ir absolūti normāli. Otrkārt, politika ir cīņa par varu tajā nozīmē, kurš tad būs tas, kurš nosaka dienaskārtību jeb komandē parādi, es tā to gribētu teikt. Abi aspekti ir mazliet atšķirīgi, un šajā gadījumā mēs varam parunāt tieši par to otro.
Vārds vietā, moralizēt te būtu nepareizi, bet pavērtēt, cik ticami izklausās partiju argumenti, jau mēs varam. Un principā šo koalīcijas paplašināšanas epopeju, kas ilgst jau kopš maija, ievārīja Jaunā Vienotība (JV), tagad kauninot citas partijas, ka tās nepiekrīt tam vai citam koalīcijas modelim, kas gluži vienkārši tām nav tik izdevīgs, kā tas ir JV.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 1. septembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!