Laika ziņas
Šodien
Migla
Piektdiena, 26. aprīlis
Rūsiņš, Sandris, Alīna

Urbanovičs: Dvēseļu materializācijas un ziloņu izdāļāšanas priekšvakarā

Publicējam partijas Saskaņa Saeimas frakcijas priekšsēdētāja Jāņa Urbanoviča viedokli par situāciju Latvijas politikā un nākamā gada Saeimas vēlēšanām.

Nākamgad Latvijā atkal notiks Saeimas vēlēšanas. Tāpēc es tagad jums pastāstīšu, kā šajā sakarā jūs… gribas teikt “tiksiet mānīti”, taču teikšu korektāk: kā ar jums, cienījamie līdzpilsoņi, šajā sakarā manipulēs. Lai jūs vēlāk neteiktu, ka, lūk, “nebijāt lietas kursā”, ka jūs nebrīdināja.

Sākšu ar vienu notikumu. Reiz kādā pasākumā, kurā piedalījās daudz cilvēku, es kļuvu par intriģējošas sarunas liecinieku. Viens Latvijā pazīstams politiskā PR speciālists ar vīna glāzi rokā atbildēja savam sarunu biedram ārvalstniekam uz jautājumu par to, kā pie mums notiek ievēlēšana varas institūcijās, kā izveidota vēlēšanu sistēma kopumā un vai ir iespējams paredzēt vēlēšanu rezultātus.

Sākumā PR speciālists mani uzjautrināja. Viņš teica, ka Latvijā ir vairākas kompaktas un spēcīgi saliedētas vēlētāju grupas. Pirmā ir tā, kas atbalsta labējos un nacionāli norūpējušos spēkus; šī publika tradicionāli balso par Nacionālo apvienību. Nav grūti saprast, kas tas par elektorātu.

Otrā flangā ir cita spēcīgi noformējusies grupa, kas balso par Saskaņas Centru. Tai uzticīgi ir krievi un krievu valodā runājošie iedzīvotāji, sociāldemokrātu piekritēji, kā arī tie, kas balso par spilgtiem reģionu līderiem tajos reģionos, kuros šai partijai ir tradicionāli spēcīgas pozīcijas (piemēram, Rēzeknē, Daugavpilī, Rīgā).

Ir arī trešā grupa, kura nav līdz galam izprotama un ir grūti formulējama. Šī grupa balso par Zaļo un Zemnieku savienību. Uz jautājumu, kāpēc viņi tā balso, ir grūti atbildēt, jo šai politiskajai apvienībai nav skaidras ideoloģiskas pozīcijas – nav nedz konkrētas ekonomiskās, nedz agrārās tēmas… Taču savi vēlētāji ir. Varbūt aiz cieņas pret Kārli Ulmani, kuru, kā zināms, tauta mīlēja un kurš savulaik bija Zemnieku savienības dibinātājs.

Tādējādi šie trīs “tradicionālie” politiskie spēki savāc aptuveni 70% elektorāta. Ar to nepietiek, lai “izspēlētu vēlēšanas”, un, lai izveidotu koalīciju, principiāli svarīgi ir kas būs “ceturtais”, par kuru nobalsos atlikušie 30%. Citēšu PR speciālistu: “Zelta akcija vēlēšanās pieder latviešu tautības pilsētniekiem – izglītotiem, rietumnieciski noskaņotiem liberāļiem. Tā ir kaprīza publika, kura apzinās savu vērtību. Viņus ir grūti savaldzināt, bet viegli pievilt viņu cerības. Tāpēc ceturtās partijas vieta laiku pa laikam ir vakanta, jo tās virzītie politiskie spēki kādā mirklī neizbēgami zaudē atbalstu, reitingus un autoritāti.”

“Bet kāpēc?” ieinteresēti jautāja viesis. “Tā ir ļoti prasīga grupa ar attīstītu pašcieņu,” paskaidroja viņa sarunu biedrs latvietis. “Ja tā būs vīlusies, tā balsos par citiem – enerģiskiem, eirocentriskiem un gudriem politiķiem. Tāpēc vēlēšanu cikla sākumā tā bariņā kopīgi labi nobalso, bet, kad tās cerības izrādās pieviltas, tikpat draudzīgi novēršas no saviem bijušajiem favorītiem.”

Šajā mirklī manu uzmanību kāds novērsa un es pazaudēju sarunas pavedienu. Kā rakstīja Tolstojs, attēlodams Annas Šēreras salonu: “No visām pusēm skanēja vienmērīga un nerimtīga vārpstu dūkoņa.” Taču drīz vien es atkal nonācu blakus šiem diviem PR speciālistiem; viņi aizrautīgi turpināja sarunu, neaizmirsdami uzkost un iedzert. Viesis turpināja izprašņāt mūsējo, kurš, jau jūtami iereibis, kļuva arvien atklātāks: “Un vispār mēs, latvieši, balsojam pēc principa: šie ir bijuši, tie ir bijuši, šie arī ir bijuši, – vajag kaut ko jaunu pamēģināt.”

Godīgi sakot, šī saruna mani sākumā uzjautrināja, bet pēc pāris dienām es padomāju, ka visumā jau šim PR speciālistam bija taisnība. Patiesības kritērijs taču ir prakse, un mūsdienu Latvijas vēsturē ceturtdaļgadsimta laikā ir uzkrājies milzums piemēru, kas apstiprina šo “prasīgā purva” koncepciju un tās darbību.

Piemēram, uz pirmajām Saeimas vēlēšanām, kuras notika pēc neatkarības atjaunošanas, tika izdomāta konstrukcija ar nosaukumu Latvijas ceļš, kurā apvienojās nacionālie komunisti ar Gorbunovu priekšgalā, Pasaules brīvo latviešu apvienības pārstāvji un daļa “Tautas frontes” aktīvistu. Tā tika izveidota saskaņā ar principu: vairāk jaudas, vairāk zirgspēku – populāru vārdu, kas kļuva pazīstami Atmodas laikā, un, protams, klaida latviešu. Tika sapulcēti “eiropeiski domājošie”, mūsdienīgie un kulturālie, un, kā jau bija sagaidāms, viņi uzvarēja – 1993. gadā Saeimas vēlēšanās Latvijas ceļš ieguva veselas 36 vietas. Ar nacionālistu atbalstu (21 vieta) viņi toreiz izveidoja pārliecinošu koalīciju. Mūsdienu partijas Saskaņa vēsturiskā priekšgājēja toreiz bija trešā (13 vietas), un Zemnieku savienība – ceturtā (12 vietas).

Latvijas ceļam bija nopietnas iestrādes: no pirmajiem desmit atgūtās neatkarības gadiem astoņus gadus valdību veidoja “Latvijas ceļa” pārstāvji. Taču “prasīgais purvs” lika sevi manīt jau nākamajās vēlēšanās – 1995. gadā to pievilināja jauna politiskā spēka, proti, partijas Saimnieks parādīšanās. Šī partija vēlēšanās ieguva pirmo vietu – 18 vietas parlamentā. Savukārt Latvijas ceļa zvaigzne sāka norietēt: apvienība zaudēja pusi vietu Saeimā – ieguva vien otro vietu un 17 mandātus. Nacionālisti ieguva 14 vietas, mēs – 6, bet Zemnieku savienība – vēl mazāk. Starp citu, pie varas “Saimnieku” tā īsti arī nepielaida, bet sekmīgo pieredzi, kā izveidot partiju uz vēlēšanām, gan pamanīja.

1998. gada vēlēšanās startēja kārtējā uz vēlēšanām izveidotā jaunā zvaigzne – Tautas partija. “Prasīgais purvs” tai piešķīra 24 vietas parlamentā. Latvijas ceļš palika otrajā vietā (21), nacionālisti – trešajā (17), mūsdienu Saskaņas piekritēji – ceturtajā (16). Ne Zaļie, ne Zemnieki tajā Saeimā vispār neiekļuva. Tajā neiekļuva arī iepriekšējais “prasīgā purva” favorīts “Saimnieks” – partija nespēja pārvarēt 5% barjeru.

2002. gada vēlēšanās uzausa jauna “supernova” – Jaunais laiks. Izveidota tieši vēlēšanām, partija ieguva 26 mandātus parlamentā. Mēs toreiz bijām otrie (25), Zaļo un Zemnieku savienība – piektie (12), nacionālisti – sestie (7). Iepriekšējais līderis – Tautas partija stipri atpalika, bet Latvijas ceļš vispār neiekļuva Saeimā.

2006. gadā Tautas partija atguva līdera statusu, lai gan par triumfu to nosaukt nevarēja. Tikai divus gadus vēlāk tās pārstāvim radās iespēja izveidot valdību. Zaļo un Zemnieku savienība ieguva otro vietu (18), Jaunais laiks – trešo (18; mīnus 4), mūsu Saskaņa – ceturto (17), Pirmās partijas un Latvijas ceļa hibrīds bija piektie (10), nacionālistiem tika 8 mandāti.

Vēl pēc četriem gadiem, 2010. gadā, par līderi kļuva kārtējais jaunveidojums – uz vēlēšanām izveidotā partija Vienotība, kura ieguva 33 vietas. Saskaņas Centrs ieguva 29 mandātus, Zaļo un Zemnieku savienība – 22, Nacionālā apvienība – 8.

Pēc gada, kad tika atlaista 10. Saeima, triumfēja Zatlera jaunizceptā partija, iegūstot 22 vietas parlamentā, un tas ideāli iederas “prasīgā purva” gaidu teorijā. Sākās Vienotības noriets (mīnus 13); Saskaņas Centrs tajās vēlēšanās saņēma 31 vietu, Nacionālā apvienība – 14, Zaļo un Zemnieku savienība – 13.

Vēlēšanu rezultāti 2014. gadā atkal liecināja, ka Vienotības uzvedība vēlētājus neapmierina, un to izmantoja Zaļo un Zemnieku savienība (21) un Nacionālā apvienība (17). Līdz ar to sākās runas, ka Vienotību laiks apglabāt… Saskaņas piekritēji ieguva 24 mandātus.

Tādējādi nu jau ceturtdaļgadsimtu Latvijas elektorālā dzīve balstās uz trim galvenajiem pīlāriem. Pirmais ir nacionālisti, otrais – Zaļie un Zemnieki un trešais – sociāldemokrātiskā Saskaņa. Starp šiem pīlāriem plešas “prasīgais purvs” – izglītotais, liberālais un … pilnībā vadāmais. Tieši “prasīgajam purvam” ik reizi, kad notiek vēlēšanas, tiek nospēlēts viens un tas pats uzvedums: “no jūras putām” piedzimst jauna partija – konservatīvi progresīva, eiropeiski orientēta, nacionāli patriotiska. Tādas (hronoloģiskā secībā) bija: Latvijas ceļš, Saimnieks, Tautas partija, Jaunais laiks, Pirmā partija, Zatlera partija un Vienotība.

Zīmīgi, ka visas šīs partijas ir veidotas pēc viena šablona. Par “lokomotīvi” tiek izvirzīts autoritatīvs līderis vai līderu grupa un pat svētie tēvi, kā tas bija Pirmajā partijā. Jaunās kustības programmā tiek saliktas aktuālākās un progresīvākās tā mirkļa idejas. Plus efektīvs, spilgtos toņos (oranžā, zaļā, gaiši zilā krāsā…) ieturēts stils.

Jāteic, ka tehnoloģiju ziņā rafinētākā “nākšana pasaulē” bija laika ziņā pēdējam projektam – partijai Vienotība, kura pastāv jau diezgan ilgi – gandrīz divarpus vēlēšanu ciklus –, un tagad piedzīvo sairšanas un panīkuma posmu. Neraugoties uz mūsu vispārējo īso atmiņu, daudzi droši vien atceras, kā radās projekts Vienotība. Kā tika atlasīti cilvēki ar pareizām biogrāfijām un patīkamām sejām, kā pūlējās tēla veidotāji, kā foto mākslinieki nopūlējās, taisot glītus portretus, un runu rakstītāji – sacerot gludas runas, kā dizaineri meklēja patīkamo maigi zaļo jaunu salātlapu toni partijas firmas stilam, un kā šī kompānija pēc tam norobežojās no jebkādas iespējamās sadarbības ar Saskaņas Centru. Bet tagad? Moris savu padarījis – moris nu var projām iet. Un viņam ir jāaiziet. Bet tajā pašā laikā tepat blakus no krūmiem uz skatuves gatavojas kāpt jauns moris…

Jūs jautāsiet: “Kāpēc tas viss tiek darīts?” Esmu pārliecināts: pirmām kārtām, lai novērstu pārmaiņu iespēju kā tādu, no gada gadā atražojot “stabilitāti” un saglabājot iespaidu par elites nenomaināmību. Iespējams, ka šāda stratēģija iederētos tādā superlabklājības valstī, kā Zviedrija vai Šveice, kurā var teikt: “Jel, mirkli, apstājies, tu esi skaists!” Bet ne Latvijā, kurā labklājība un progress pastāv tikai uz papīra, un tikai no tās 1/5 budžeta, kas tiek translēta no Briseles.

Līdz ar to Latvijas politikā pilnasinīgas dzīves, ideju cīņas un godīgas konkurences vietā notiek rupja un vulgāra to imitācija, turklāt saskaņā ar ieinteresēto pušu un personu iepriekš noslēgtu vienošanos.

Lūk, kāpēc tuvākajās nedēļās un mēnešos, tieši gadu pirms Saeimas vēlēšanām, mums ir jākļūst par lieciniekiem jauna politiskā homunkula piedzimšanai, kas kļūs par protēzi un ēsmu mūsu “prasīgajam purvam”. Mēs atkal vērosim, kā šis Radījums dzims, kā tiks apģērbts, apauts, iegūs fizionomiju, apaugs ar miesu, ar muskuļiem, un viņa uzdevums būs pildīt to funkciju, ar kuru Vienotība vairs netiek galā.

Es par to rakstu tik tieši un atklāti tāpēc, ka labi atceros, kā tas bija, jo no simts pašreizējiem Saeimas deputātiem es esmu vienīgais, kurš šajā amatā strādā, sākot ar 5. Saeimu, un esmu bijis deputāts visās nākamajās Saeimās. Neteikšu, ka esmu bijis liecinieks visiem nozīmīgajiem notikumiem, kas saistīti ar “vajadzīgo” partiju izveidošanu, uzplaukumu un sabrukumu, taču lielākā daļa šo notikumu noritēja manu acu priekšā. Tāpēc varu apliecināt, ka režijas un aktiermākslas līmenis šajā žanrā mums pastāvīgi aug un jau Vienotības veidošanas laikā elektorālo manipulāciju meistarība, kā arī prasme vadīt “prasīgo purvu” sasniedza galvu reibinošas virsotnes.

Gan tērpu piegriezums, gan sejas izteiksmes, gan vārdi – viss šajos tēlos bija skaisti, gluži kā teicis Čehovs. Šāda darba apraksts ir pelnījis nokļūt tēlu veidošanas speciālistu un polittehnologu mācību grāmatās, pelnījis prestižākās profesionālās balvas, pat Kannu Palmas zaru vai Venēcijas Lauvu. Vienīgā problēma ir tā, ka tam nav nekāda sakara ar reālo dzīvi ‒ visplašākajā vārda nozīmē…

Nu parādiet man kaut vienu valsti, kura mūsdienu vēsturē pastāvīgi radītu un pēc tam sagrautu savu vadošo politisko spēku?! Jo tikai revolūcija, tāpat kā Krons, aprij savus bērnus. Turklāt Latvijā tas nesasniedz mīta traģiskās virsotnes, drīzāk atkārto XIX gadsimta piedzīvojumu romānu par pirātiem. Kā tikai kuģim parādās sūce, no tā vispirms aizbēg žurkas, pēc tam komanda (protams, ja vien tā nav piedzērusies stīva).

Ja autoram būtu vairāk patikusi matemātika un viņš to atcerētos, tad droši vien censtos grafiski attēlot visu “politiskās protēzes” dzimšanas un nāves ciklu, lai uzskatāmi parādītu un iepriekš novērtētu tās pussabrukšanas posmu. Saskaņā ar dažām aplēsēm šis posms ilgst vidēji no pusotra līdz divarpus elektorāliem cikliem.

Atgriezīsimies mūsdienās. Pat ja tiks pieņemts lēmums (tur, kur tas parasti notiek, – nedomājiet, ka debesīs), ka Vienotība turpinās pastāvēt un piedalīsies vālēšanās, tā jau būs pavisam cita Vienotība. Uzskatiet, ka tā būs jauna partija, vai arī notiks tas, ko mēģināja izdarīt ar Latvijas ceļu uz 9. Saeimas vēlēšanām, kad to “sakrustoja” ar Pirmo partiju. No tādas “sakrustošanas” pēcnācēji var rasties un var nerasties (tāpat kā mūļiem ‒ ēzeļa un ķēves krustojumiem). Šajā gadījumā tas ir polittehnoloģiju un nelielas ļaužu grupas – “prasīgā purva” – vadāmības (paklausības) jautājums.

Starp citu, kādā brīvā brīdī būtu interesanti pasekot un padomāt par to, kur tiek iekārtoti tie, kuri savu resursu šādu partiju ‒ politisko projektu – vadībā ir izlietojuši. Es runāju nevis par Gorbunovu, Gaili vai Krištopanu, bet gan par tiem, kuri ir zemākā rangā. Kā viņi iekārtojas? Kā viņiem pēc tam sokas bizness vai karjera Eiropā? Cik lielam procentam dalība šajās politiskajās partijās izrādās veiksmīgs tramplīns īstajā dzīvē?

Kāpēc es tieši tagad runāju tieši par to? Mēs ar jums, cienījamie līdzpilsoņi, atrodamies galvenajā jauna Latvijas politiskā spēka veidošanas procesa iedarbināšanas punktā. Pagaidām visi galvenie darbi vēl ir priekšā ‒ runu rakstīšana, meikapa uzklāšana, frizūras veidošana, simbolu un tērpu krāsas un toņa izvēle, papēžu augstuma izraudzīšanās un kompromatu “fasēšana”. Taču tas viss būs, un drīz vien sāksies.

Manā, politiskā ilgdzīvotāja, skatījumā, tas viss nav nekas cits, kā uzpirksteņu spēle tirgū. Par laimi jau piemirsta, taču pirms 20–30 gadiem tā bija diezgan populāra, un tirgos, pārejās vai vienkārši uz ielas krāpnieki muļķoja labticīgus un lētticīgus vientiešus par viņu pašu naudu un viņu pašu acu priekšā. Turklāt tas notika tik virtuozi, ka ļautiņi pat īsti neattapa, kurā mirklī viņus piemānīja.

Attiecībā uz to, kāds būs šis jaunais politiskais “elks”, man nav nedz ilūziju (paldies Dievam!), nedz īpašu gaidu. Kaut vai tāpēc, ka visus iepriekšējos ir apvienojis viens vienīgs uzstādījums – lai nebūtu nekā kopēja ar sociāldemokrātisko kustību, kuras idejas nu jau trešo gadu desmitu pārstāv un aizstāv jūsu pazemīgais kalps.

Tā ka sagādājiet sev popkornu un kolu, iekārtojieties ērtāk un baudiet prestidižitācijas mākslu. Tas, protams, nebūs Gudīni, un pat ne Akopjans. Taču, ja scenārijs būs veiksmīgs un spēle – talantīga, var iznākt kaut kas interesants un pat aizraujošs. Tāds, kas vajadzīgs “prasīgajam purvam”…

Tikai nesakiet, ka es jūs nebrīdināju!

Top komentāri

:):):):)
:
"lai nebūtu nekā kopēja ar sociāldemokrātisko kustību, kuras idejas nu jau trešo gadu desmitu pārstāv un aizstāv jūsu pazemīgais kalps...." Njāaaa, labs sociāldemokrāts ar "krutāko" džipu, ko viņam nofinansē krievijas partneri ......Urbanovič, vajag tomēr muldēt ar mēru...
ņirga
ņ
Nevienam prokremliskajam svoločam nav nekā kopīga ne ar sociāl-, ne demokrātiju. Starp citu, nefanoju arī par skandināvu tipa sociāldemokrātiem. Labklājības valsts ir nevis tā, kur daudzi saņem pabalstus, bet tā, kur tikai nedaudziem vajadzīgi pabalsti.
nav smuki
n
Bijušais komunists, Krievijas ietekmes aģents, kurš regulāri ar dārgām mašīnām pārsniedz ātrumu un tajā pašā laikā plātās, ka pārstāvot sociāldemokrātiju. Viņa čomiem Aivaram un Aināram būtu ko ieņirgt.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Meklējot atbildīgos, jāsāk ar Āboltiņu

Jaunās Vienotības toreizējais ģenerālsekretārs Artis Kampars 12. Saeimas vēlēšanu naktī uzstājīgi lūdzis IT kompānijai SOAAR, kura gadiem ilgi gādāja par vēlēšanu tehnisko norisi, lai tās vadītājs Re...

Viena uzņēmuma likums

Absolūtā triecientempā valdībai un Saeimai "cauri tika izdzīti" grozījumi Likumā par budžetu un finanšu vadību, kas paredz valstij iespēju iegādāties jaunemitētus fiksēta ienākuma vērtsp...

Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē