Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +17 °C
Apmācies
Pirmdiena, 3. jūnijs
Ineta, Inta, Intra

SestDienas anotācijas

Jaunās normālības blaknes

Ekrāns darbam, ekrāns saziņai ar mīļiem cilvēkiem, ekrāns atpūtai vakaros. Tā vienā īsā uzskaitījumā var apkopot šī brīža ikdienu. Vēl pirms gada varēja šķist, ka "jaunais normālais" būs kaut kas, kas jāpārcieš, lai pēc tam atgrieztos pie nedaudz mainījušās, bet tomēr pierastās ikdienas, bet nu jau skaidrs, ka šis ir uz ilgu laiku un visiem būs jāpielāgojas.

Ko mēs saprotam

Kā un vai mēs cits citu saprotam? Varbūt vispār nesaprotam? Varbūt nepārtraukti pārprotam? Vai tur pie vainas laikmets, mēs paši vai vēl kas cits vārdā nenosaukts?

Zelta rudens ir pārvērties murgā

Runa nav par milzu sastrēgumiem pastkaršu rudens baudīšanas vietā Siguldā–Krimuldā–Turaidā. Runa ir par Rīgu un par lapu pūtējiem, kas nebeidzama trokšņa nodrošināšanas lietā rudenī stājušies vasarā lietoto trimeru un zāles pļāvēju vietā, raugoties, lai ne darbdienā, ne svētdienas rītā cilvēks nespētu mierīgi pagulēt un neiekristu savās domās vai sapņos, jo sapņi, kā zināms, mēdz būt arī diezgan briesmīgi, kovidlaikā divtik.

Pāri spēju robežām

Cik viens cilvēks var izturēt? Dīvaini, taču šo jautājumu var uzdot visdažādākajos kontekstos, un tas vienalga nezaudē savu svarīgumu, jo jebkurā gadījumā liecina par cilvēcisko spēju robežām (jeb, kā dažkārt varētu šķist, – gluži vai tādu neesamību).

Visiem APNICIS

Jums patīk par kovidu runāt? Jā, nu jau tas ir provokatīvs jautājums. Šķiet, viss, kas saistīts ar slaveno koronavīrusu, pamazām pārvērties tādā kā neērtā tabu tematā – ar tikko sastaptiem cilvēkiem labāk par to nerunāt (ja vien neesat iepazinušies, stāvot rindā uz vakcināciju), ar draugiem un ģimenes locekļiem labāk nediskutēt (nedod dies’, izrādīsies, ka jūsu viedokļi nesakrīt!), bet publiskajā telpā (lasiet – soctīklos) vispār labāk muti vaļā nevērt, ja vien negribat par sevi uzzināt visu līdz šim neuzzināto. Kas gan būtu domājis, ka tik specifiska lieta kā pote pret slimību var būt pamats vārdiskiem kautiņiem un teju mūžīgam naidam kādreiz savstarpēji simpatizējošu cilvēku starpā!

Lielie manevri

Padomju Savienības krišana piedāvāja unikālu iespēju vēl mūsu dzīves laikā sēt demokrātijas un tiesiskuma sēklas Krievi­jas augsnē, kā arī veidot visai Eiropai, ieskaitot Krieviju, kopīgu aizsardzības un drošības sistēmu, toties tagad mēs skaidri zinām, ka šī iespēja ir zaudēta, SestDienai šajā numurā saka viens no Latvijas lielākajiem labvēļiem Islandes ārlietu ministrs laikā no 1988. līdz 1995. gadam Jons Baldvins Hanibalsons, kurš nesen bija ieradies Latvijā valsts neatkarības de facto atjaunoša­nas trīsdesmitgades svinību sakarā.

Vēl viens sākums

Kaut kā liela un kaut kā jauna sākumā. Droši vien tas ir kas neizdzēšams no bērnības, ka līdz ar septembra iestāšanos katru gadu šī sajūta atgriežas. Un tas pilnīgi noteikti ir labi, jo dod jaunu uzrāvienu un, jā, varbūt pat vēlmi atkal kaut ko mācīties, apgūt, uzzināt vairāk.

BRITNIJAS un varas nozīme

Cik no jums atceras savus skolas laika elkus? Centāties tiem līdzināties vai tikai klusi apbrīnojāt? Cik ļoti tas ietekmēja jūsu tālāko dzīvi, un vai tagad spējat saprast, kādēļ toreiz viņi jums likās tik svarīgi?

Sadoto roku ceļš

Sadotas rokas vienmēr bijis palīdzības un atbalsta simbols. Simbols ciešai paļāvībai uz blakus stāvošo, kopīgam spēkam un ticībai, ka viss vēl ir iespējams. Droši vien tāpēc augustā, kad ik gadu atceramies gan Baltijas ceļu, gan vēlākos puča notikumus, vienmēr sanāk aizdomāties arī par to, cik daudz no šīs paļāvības un kopīgā spēka sajūtas mūsos ir šobrīd. Jā, arī par to, cik gatavi esam pasniegt roku līdzcilvēkam visdažādākajās situācijās vai par spīti atšķirīgiem viedokļiem atsevišķos jautājumos tajās svarīgākajās un lielajās lietās tomēr spēt vienoties, ieklausīties un atbalstīt citam citu.

Jāpadodas

Ģimenes varot būt laimīgas arī bez bērniem, apgalvo kāds feisbukā rakstītājs. Bet vai mežs var būt laimīgs bez sēnēm?

Nepaveiksies

Reāli paveicās, – sadzirdēju frāzi mūsu pludmales volejbolistu Edgara Toča un Mārtiņa Pļaviņa sarunā pēc uzvaras ceturtdaļfinālā pār Brazīlijas duetu Alisonu Seruti (2016. gada olim­pisko spēļu čempionu) un Alvaru Filju 4. augusta rītā. Šķiet, ka teiktais attiecās uz atsevišķu spēles epizodi, nevis uz visu spēli. Kuru vainagoja sportista ar lielo burtu Alisona Seruti atzīšanās izšķirošajā punktā, ka viņš ir skāris bumbu. (Ak, kaut vairāk šādu atzīšanos būtu futbolā vai basketbolā, kuru gan vēl vairāk degradē tāda parādība kā sportistu naturalizācija valstu izlasēs – tās dēļ nevaru ņemt nopietni, piemē­ram, Slovēnijas uzvaras, ieskaitot uzvaru pār Latviju Eiropas čempionātā).

3x3!!!

Laikmetā, kad principā visu var uzreiz redzēt, dažreiz labāk noder iespējas neredzēt. Ne jau tikai tā sauktie nepatīkamie skati, par kuriem brīdina, ir tie, ko labāk neredzēt. Arī tad, kad tu it kā ļoti gribi redzēt, bet nezini, kā tavs skatāmais notikums beigsies, var pasaudzēt savus nervus, izmantojot kādu arhaiskāku informācijas nodošanas veidu. Kā noprotat, runa ir par cilvē­kiem, kam nav nervi kā striķi, un par sportu.

Latvijā

Vairāk Latvijā

Pasaulē

Vairāk Pasaulē

Viedokļi

Vairāk Viedokļi

Sports

Vairāk Sports

Citi

Vairāk Citi

SestDiena

Vairāk SestDiena

KDi

Vairāk KDi

Sporta Avīze

Vairāk Sporta Avīze

Uzņēmēja Diena

Vairāk Uzņēmēja Diena

Dzīvesstils

Vairāk Dzīvesstils

Vide un tūrisms

Vairāk Vide un tūrisms

Izklaide

Vairāk Izklaide