Kāda gan jēga saukt nelaimi par iespēju un slimību par izaicinājumu? Aicināt nebaidīties, kad ir bail, un baudīt, kad nav ko? Līdz nepazīšanai mainot vārdu ierasto nozīmi, runas kļūst par rituālu tērzēšanu bez satura. Ja slimību vai pat nāvi, palikšanu bez darba un ienākumiem, būtiskus brīvības ierobežojumus var nosaukt par "iziešanu ārpus komforta zonas", tad jau visi Krimināllikumā minētie soda mēri būtu jānosauc par likteņa dāvanām. Izmisušiem cilvēkiem varētu ieteikt uzspēlēt krievu ruleti, un, patiesību sakot, dažādi kaktu guru netieši to jau dara.
Saucot lietas īstajos vārdos, izdevās saskaitīt tikai dažas labas lietas, kas notikušas ārkārtējās situācijas laikā, bet arī tās vairāk liek brīnīties, kāpēc gaidījušas tieši šo brīdi. Prieks, protams, ka pieciem tūkstošiem bērnu tagad mājās būs pieejamas viedierīces, bet kāda gan bijusi viņu konkurētspēja izglītības sistēmā pirms tam? Es labprāt izmantoju iespēju ieskatīties vietnē periodika.lv, kurā atslepenoti preses izdevumi kopš neatminamiem laikiem, bet vai bija kāds racionāls arguments, kāpēc to lasīšanai līdz šim vajadzēja ierasties bibliotēkā personiski? Autortiesību aizsardzība tā nevarētu būt, jo es kā autors, kas publicējas avīzēs un žurnālos nu jau gadus trīsdesmit, ne reizi neesmu izjutis kādu labumu no tā, ka manus tekstus nelasa, nevis lasa.
Manuprāt, daudz auglīgāk, nekā iztēloties krīzi kā iespēju, būtu izdarīt secinājumus, skaidrām acīm paskatoties uz to, ko mēs esam zaudējuši. Globālā sasilšana, mazgadīgā vides aktīviste no Zviedrijas un tā nabaga sieviete, kuru visi aizmirsuši Iļģuciema cietumā, varētu būt simboliskie zaudējumi. Tomēr pavisam personiska zaudējuma brīdi droši vien izjuta katrs, kurš bija iegādājies biļeti uz kādu koncertu, izrādi vai gribējis aiziet uz izstādi (par spīti mītiem, arī vizuālās mākslas izstādes ir labi apmeklēti pasākumi). Vai tik to vidū nebija arī tādi, kas iepriekš bija sludinājuši, ka bez visādām mākslām jau varētu arī iztikt un lai tie liekēži mākslinieki labāk dodas strādāt kārtīgu darbu? Lūdzu, saņemiet!
Katra socializēšanās, izklaide un visi brīvā laika pavadīšanas veidi, kuru jums tagad pietrūkst, tāpat ir kultūras sastāvdaļa plašākā nozīmē. Katrs sakarīgi pateikts teikums, katra dziesma un kinofilma, ko jūs tagad lietojat par velti, ir pieejami tikai tāpēc, ka kāds to savulaik sacerējis. Šis kāds, šaubu nav, ir bijis ļoti, ļoti talantīgs, atšķirīgs un izturējis milzu konkurenci. Savukārt tautas masu jaunrade, kaislīgie tvīti un YouTube jociņi, kas noveco straujāk, nekā esat paspējis tos pārsūtīt tālāk, pieder pie dzīves modeļa, kurā cilvēki ir radīti tikai, lai ēstu un vairotu atkritumus, un slimotu.
Ja jūs dažbrīd jūtaties, kā nokļuvis kāda ļauna burvja radītā pasaules modelī, kurā atmests viss, bez kā, daudzuprāt, varētu iztikt, varbūt atcerēsieties to kādreiz, kad atkal atsāksies runas, ka "kultūru pēc tam".
Kristīne M
par iespējām
mja