Krievi, kurus neapēda

Esam nonākuši Afāru ieplakas viszemākajā punktā. Līdz ar zemi esam ieliekušies tuvāk dzīlēm, it kā nezināma milža skrāpis te būtu nokasījis virskārtas skaidu. Bet apakšā ir Zemes noslēpumainā miesa, atskabarga pie atskabargas. Te rosījusies tik spēcīga un neganta Radītāja fantāzija, ka pietāte pret Tā varenību kļūst tikai lielāka.

Taču aizraujoši un skaisti ir tāpēc, ka uz īsu brīdi – lai šeit uzturētos ilgāk, jābūt ļoti lielam rūdījumam un svarīgam iemeslam. Attiecībā pret Zemi ar lielo burtu ir sajūta, ka esam ielīduši tur, kur tai ir nodīrāta āda. Kaut kādā miesas slānī, kur pārvietošanās kļūst jau fizioloģiska. Dzīve te ir skarba, tāpat kā cilvēki nomaļo akmens būdu un zaru jurtu ciematos. Šķiet, ka tādos apstākļos nav iespējams izdzīvot, bet lielais enerģisko bērneļu daudzums liecina par pretējo.

Kur svešiniekam nav vietas

Apmetnē, kur izlūdzamies fotopauzi, šis vibrējošais pūlis ir gatavs mūs aprīt – ja ne fiziski, tad enerģētiski. Pelēko lavas kluču un drazu oāzē virzāmies kā aplipuši ar burbuļojoši lipīgu un neprognozējamu masu, kas ar katru mirkli aug augumā un agresīvi klaigā. Pamanu, ka gandrīz visiem ir problēmas ar sakodienu (vai tas būtu atavisms no kanibālu laikiem?) un ļoti garas kājas. Ilgiem vērojumiem gan nav iespējas, puišeļi jau sāk ar nūjām bakstīt un sist, tāpēc nekavējamies. Redzēts un sajusts ir gana, bet piekļūt tuvāk klejotāju dvēselēm nav mūsu spēkos.

Arī viņiem no mums vajag tikai vienu – naudu vai mantas, par mūsu dvēselēm vai labsajūtu viņiem nospļauties.

Ne velti pirmie ceļotāji šeit ieradās, bruņoti ar ieročiem vai ļoti ātri izskrienot cauri. Tie, kas riskēja būt tikai zinātnieki, XIX gadsimtā maksāja ar dzīvību. Zināmākie afāru upuri ir itāļu ekspedīcija Džuzepes Džuljeti vadībā. Viņš pētīja šo reģionu, līdz kopā ar otru zinātnieku un trīsdesmit vienu jūrnieku bez pēdām pazuda Danakilas Depresijas tuksnesī – tieši tur, uz kurieni dodamies mēs. Tas bija 1881. gadā. Afāri nodeva ziņu, ka itāļi ir nogalināti. Viņu masu kaps tika atrasts 1928. gadā ar pierādījumiem par spīdzināšanu. Šīs ekspedīcijas piemiņai itāļu pētnieks Raimondo Frančeti 1929. gadā atklāto ezeru nosauca mirušā priekšgājēja vārdā. Tagad tas atkal ir zināms ar lokālo nosaukumu – Afrera ezers.

Mežonīgais un grūti šķērsojamais apgabals, kur šobrīd esam, ilgi bija eiropiešu neapgūts un arī nevilināja te ilgi uzturēties.

Taču dziļāk bija teiksmainā Abesīnija, un tur gan daudziem gribējās nokļūt, vismaz pareizticīgajiem kristiešiem. Laikā, kad visa Āfrikas piekraste bija kolonizēta un karus ar iezemiešiem nomainīja konflikti pašu balto starpā, par ietekmi Āfrikā aizdomājās arī atsevišķi Krievijas impērijas censoņi.

Pirmais bija avantūrists Ašinovs, kurš bija sataisījis lielu jezgu, neatļauti ieņemot pamestu franču fortu, nomitinot tur veselu kuģi visraibākās publikas, pasludinot to par jauno Maskavu un plītējot uz nebēdu. Tas beidzās ar starptautisku skandālu un trakā farsa skaļu fiasko. Pozitīvā blakne bija tā, ka Abesīnijas vārds pēc šī trokšņa iekrita sirdī arī citiem – romantiķiem, pētniekiem, valstsvīriem, svētajiem tēviem. Pirmo triju izcilo ceļotāju ķēdīte ir tik spilgta, ka raksturo dažādos ceļošanas iemeslus un veidus. Tāpēc kratos lavas laukos, kur viņi visi labprātīgi nonākuši, un domāju par likteni. Katram savs, katram savs, katram savs... Šos vismaz neapēda, bet uzņēma ar godu!

Lai arī Krievijas izglītotajās aprindās simpātijas pret Abesīnijas kristiešiem bija visai spēcīgas, tomēr paliek noslēpums – kā par tālo valsti sācis interesēties vienkāršs jaunākais virsnieks no Kubaņas pulka. Viktors Maškovs ar tālo valsti bija pārņemts dziļi, nopietni un mērķtiecīgi. Viņam izdevās kļūt par pirmo Krievijas pārstāvi, kas pats uz savu roku nokļuva Adisabebā, un viņu pieņēma imperators Meneliks II. Tas notika uzreiz pēc Ašinova skandalozās izrīcības 1888.–1889. gadā. Nākamā vizīte 1891.–1892. gadā jau lika pamatus diplomātiskām attiecībām un palīdzēja Etiopijai arī taustāmi – Maškovs kā cara dāvanu atveda 350 šauteņu.