Laika ziņas
Šodien
Migla
Otrdiena, 3. decembris
Raita, Jogita, Evija

Modernists un zemapziņa. Gunāru Birkertu pieminot

Zinu, ka bibliotēka tiks uzcelta, – to arhitekts Gunārs Birkerts teica vienmēr, arī tajos brīžos, kad šķita: Latvijā tikai viņš un Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks vairs tic, ka Latvijas "otrās neatkarības" paaudze spēj valstiski vienoties un nākamības ainavai kā liecību par savu varēšanu un skaistuma izpratni atstāt vēl kādu citu būvi, atskaitot zelta tiltus un triangula bastionus, atšķirībā no pirmās neatkarības paaudzes, kuras zīmes ir Brīvības piemineklis un Brāļu kapi. Birkertam izrādījās taisnība, lai gan no projekta līdz ēkas atklāšanai pagāja ceturtdaļgadsimts, un – kas zina! –, ja pamatakmeni likt būtu paredzēts trīs mēnešus vēlāk, varbūt krīze vispār būtu apturējusi procesu uz nenoteiktu laiku.

15. augustā 92 gadu vecumā latviešu ražīgākais un starptautiski pazīstamākais arhitekts beidza šīs zemes gaitas. Viņa labs paziņa, arhitekts, bijušais kultūras ministrs Jānis Dripe, stāsta, ka meistars līdz mūža beigām saglabājis prāta asumu un humora izjūtu: "Vēl pirms pāris nedēļām saņēmu no Gunāra e-pastu: Jāni, neesmu savu ekspozīciju bibliotēkas 12. stāvā redzējis dabā. Vai tur nevajag vēl kaut ko dziļāk un labāk?"
 

Būšu arhitekts!

Gunārs Birkerts piedzima Rīgā 1925. gada 17. janvārī valodnieces un folkloristes Mērijas Saules-Sleines (1895–1982) un kultūrvēsturnieka Pētera Birkerta (1881– 1956) ģimenē. Rīgā Birkerti dzīvoja vispirms Stabu ielā 49 Laubes mājā, pēc tam Ģertrūdes ielā 3.

"Tā bija interesanta māja, tur dzīvoja profesors Jānis Endzelīns, profesors Jāzeps Vītols, arī valdības vīri," plašā intervijā grāmatai Millenium. Skats uz Latviju. II (sastādītāja Helēna Grīnberga, apgāds Madris, 2000) man stāstīja Birkerts.

Daudzas savas rakstura īpašības, ieskaitot mērķtiecību, Gunārs teicās mantojis no mātes: "Mūsu ģimenē augstā cieņā bija Rainis un viņa darbu filozofija, vispirmām kārtām darba ētika. Kad Rainis dzīvoja Baznīcas ielā, ar mammu pie viņa ciemojāmies. Man viņš patika. No Aspazijas man bija bail, viņa bija nervoza, bet Rainis bija ļoti labs. Sēdēju viņam klēpī un brīnījos."

Gunāra skola bija 1. ģimnāzija. Te viņš piedzīvoja karjeras ziņā pirmo svarīgo brīdi. Skolā katru gadu bija audzēkņu darbu izstāde. 1939./1940. mācību gada izstādē viņa uzmanību saistīja kāda skolnieka arhitektonisks zīmējums.

Tas uz Gunāru atstājis tik spēcīgu iespaidu, ka viņš sev teicis: "Es būšu arhitekts!" "Kopš tā brīža man nekas cits neeksistēja – būšu, un cauri!"

Skaisti un praktiski

Pats publiskā bibliotēkā Gunārs pirmoreiz esot bijis tikai pēckara gados Štutgartē, līdz tam iztikdams ar vecāku plašo mājas bibliotēku. Toties tajā brīdī, kad viņam piedāvāja projektēt Nacionālās bibliotēkas jauno ēku, arhitekta kontā bija jau padsmit uzceltu bibliotēku Amerikā. Andris Vilks atceras, ka pirms Stikla kalna idejas Birkerts rūpīgi ievācis informāciju par Latvijas Nacionālās bibliotēkas funkcijām, rīkojis aptauju, licis klucīšus, un skice tapusi tikai pēc tam.

Birkerts pats, stāstīdams par Nacionālās bibliotēkas projektu, atklāja savu radīšanas metodi: "Vispirms savākt visu iespējamo informāciju, ieskaitot apkārtni, dabu, ģeoloģiju, ģeogrāfiju, arī budžetu, lietotāja programmas un tā tālāk. Kad viss ir dabūts, tad vienā brīdī jūtu, ka man vairs nav ko prasīt. Tad ir tikai jāgaida, kas notiks. Var teikt, ka informācijas vākšana bibliotēkas projektam sākās, kad vēl biju bērns, tā ir visa mana audzināšana, mana māte... Man apkārt bija literāti, folkloristi. Mans tēvs ir nodarbojies ar latviešu folkloras vākšanu, bērnībā dzīvoju tajā gaisotnē. Tas ir svarīgs moments bibliotēkas veidolā. Kad vilku tās līnijas, es neteicu: "Tas ir Stikla kalns." Es to uzzīmēju un tikai tad redzēju, ka tas ir tas. Tas ir zemapziņas produkts. Tā nebija pirmā skice. Es domāju par pilskalniem un bruņinieku pilīm, par citām lietām, kas Latvijā ir ar aci redzamas un kam ir vēsturiska nozīme. Bet tad lēnām izkristalizējās šis."

Bibliotēkas direktors Andris Vilks piebilst, ka no viņa puses bijis vēl viens apsvērums – lai bibliotēkas ēka aizsedz tā saukto Uzvaras monumentu.

Arhitekts, bijušais kultūras ministrs Jānis Dripe Birkertu pirmoreiz ieraudzīja 80. gadu pirmajā pusē Rīgā: "Es kā jauns arhitektūras birokrāts Latvijas Arhitektu savienībā biju to laimīgo starpā, kuri tika uzaicināti Teātra biedrībā Pārdaugavā uz valsts varas sankcionētu "samtaina andergraunda" pasākumu, kurā viens ASV arhitekts Latvijas publikai, pārsvarā arhitektiem, cienījamiem meistariem stāstīja, ko viņš ir paveicis. Tas mums visiem bija tāds pozitīvs šoks, kad mēs ieraudzījām, ko viens latviešu arhitekts var sasniegt brīvajā pasaulē."

Dripe Birkertu raksturo kā pārliecinātu modernistu, kurš ietekmējies no skandināvu modernistiem, "bet viņš bija ekspresīvā gala modernists – tas, kurš nebaidījās projektu arhitektūras valodā ielikt metaforas, simbolus. Otra lieta, kas viņu atšķir no citiem jaunībā pie Sārinena strādājušiem izcilniekiem, kuri pasaulē ir sabūvējuši debesskrāpjus, – Birkertam nav izteikti komerciālu objektu, viņš pārsvarā ir būvējis skolas, universitāšu ēkas, muzejus, bibliotēkas. Šī atšķirība viņu paceļ pāri vidusmēra līmenim". 

Visu rakstu par izcilo arhitektu Gunāru Birkertu lasiet žurnāla SestDiena 25. - 31. augusta numurā!

Top komentāri

marī
m
Interesanti, ka Diena ievietojusi attēlu, kurā redzama Gaismas pils sākotnējā iecere, kāda tā bija arī maketos un apspriešanās. Balta ēka, kura tiešām izskatās pēc stikla kalna, bez prastuma un robainām sekstēm. Kad tagadējais pelēkais klucis bija puscelts, baltās ēkas zīmējumu un maketu attēli pēkšņi bija pazuduši pat internetā. Bet Birkerts samiernieciski teica, ka esot jau esot tā, kā iecerēts. Un žurnālisti bija pārāk gļēvi, lai uzdotu neērtus jautājumus.
Mākslinieks
M
Visu cieņu Meistaram.Un visu cieņu arī raksta autoram Egīlam Zirnim. Tomēr pēdējā rindkopa par okupācijas muzeja projektu un "amata brāļiem, kuru nekrologus nepublicēs New York Times" ir tendencioza un kāreiz parāda, ka amata brāļi spēja saglabāt savu profesionālismu, un vismaz centās aizstāvēt Latvijas modernisma arhitektūras mantojumu no nepārdomātas pārbūves. Arī bibliotēka tomēr nav īsti racionāla un ekonomiski skaista arhitektūra. Jā, spēcīgs simbols, nenoliedzami, tomēr izšķērdīgs, arī ekspluatācijā dārga. Tas nav abstrakts mākslas darbs , ko likt vai nelikt muzejā pie sienas. Un to drīkst un vajag kritizēt, ja gribam veselīgu un kvalitatīvu vidi. Vispār, jā eka rada diskusiju, tas ir labi, tā ir arhitektūra.
melnais humors
m
No funkcionalitātes un uzturēšanas viedokļa Gaismas pils ēka ir absolūta katastrofa. Bet laika ir jābūt latviešiem, lai uzceltu kaut ko tik līdz idiotismam nepraktisku. Tie asprāši, kas šo projektu apstiprināja būvēšanai, ir pelnījuši, ka viņus publiski giljotinē.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Pārcentīga dekorēšana – narcisma pazīme

Valsts svētki tikko aizvadīti, laternu stabus vēl rotā sarkanbaltsarkanie karogi, bet daži cilvēki jau steidz izdaiļot savu mājokli ar Ziemassvētku rotājumiem. Pat ja kalendārs vēl rāda novembri un a...

Skaņu forma

Skaņas un ģeometriskās figūras ir universāla valoda, kuru saprotam neatkarīgi no tā, kādā mēlē ikdienā runājam. Pie šāda secinājuma nonākuši Lielbritānijas pētnieki.

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata