Lidmašīna gatavojas nosēsties, un mums zem kājām, cik vien tālu paveras skats, redzamas namu rindas. Izrādās, pilsētas centrā mīt teju trīs miljoni iedzīvotāju, bet kopā ar piepilsētām tie ir jau 15 miljonu – gandrīz trešā daļa Argentīnas iedzīvotāju dzīvo galvaspilsētā. Bez ēkām redzama arī milzīgi plata, dubļaina ūdens masa, kuras otrā krastā ir Urugvajas galvaspilsēta Montevideo. "Dubļainais ūdens" izrādās ir Rio de la Plata, Paranas un Urugvajas upju veidota ieteka Atlantijas okeānā. Daži to uzskata par līci, citi – par upi. Ja to pieskaita upēm, tā noteikti ir visplatākā pasaulē, jo dažviet sasniedz 220 km platumu.
Buenosairesa tulkojumā nozīmē labā gaisa pilsēta, bet pirmie iespaidi par to veidojas tieši no šiem brūni pelēko namu tūkstošiem, kam lidojam pāri. Tikai vēlāk var novērtēt, cik te tomēr ir zaļš! Mūsu sirdis pēc zaļuma un siltuma ir izslāpušas, un, liekas, te tā tik tiešām būs pārpārēm.
Nami kā Dantes loki
Jau drīz esam nosēdušies, izstāvējuši paprāvu rindu uz pasu kontroli un varam doties meklēt naudas maiņas punktu.
Rinda arī te ir iespaidīga, jāgaida aptuveni 20 minūšu. Mūsu apmeklējuma brīdī viens eiro ir aptuveni 40 peso. Uz diviem samainām 500 eiro un saņemam glīti sapakotas, ar papīra lentīti pārsietas banknošu paciņas – iespaids tāds, ka pēkšņi esam kļuvuši stāvus bagāti, jo naudas žūksnis pat neielien makā. Taču šis iespaids ir mānīgs, jo Argentīna nav lēta zeme.
Taču par visu pēc kārtas. Jau drīz esam taksometrā un braucam pa šoseju. Šur tur ceļa malā zied jakarandas, kokos sēž karakaras, un, jo tuvāk esam pilsētai, jo vairāk cilvēku apkārt. Ir silta diena, taču vietējie ģērbušies diezgan atturīgi – redzams, ka kuru katru brīdi varētu uznākt lietus vai kļūt vēsāks, tāpēc vairumam līdzi ir jakas un kājās garās bikses. Taču mums saule liekas tik koša, tik nepierasta, ka gandrīz nevaram atvērt acis, un tā silda tik stipri, ka jakas iestūķējam mugursomās. Tā gan var gūt jau pirmo mācību – saule te izrādās ar zobiem, un noteikti ir vērts padomāt par pretiedeguma krēma izmantošanu, jo apdegt var ātri. Par to arī mēs pārliecināmies praksē – pie saules nepieradušās sejas jau drīz iegūst sarkanu toni.
Kad atrodam viesnīcu, mūsu numuriņi vēl nav gatavi, tāpēc atstājam somas un ejam pastaigāties un ieturēt pusdienas. Trokšņaina iela, cilvēki, automašīnas, mēs griežam galvu uz visām pusēm un uzsūcam iespaidus!
Pirmā iespaidīgā ēka, kam ejam garām, ir Palacio Barolo, kas savulaik bijis visaugstākais nams Dienvidamerikā. Lai gan celts kā biroju māja (un par tādu aizvien kalpo), nams tapis, iespaidojoties no Dantes Aligjēri Dievišķās komēdijas – 22 stāvu namā ir trīs daļas: pagrabs un pirmais (jeb, kā šeit pieņemts, – nulles) stāvs ir elle, tālāk šķīstītava, līdz visbeidzot pēdējie astoņi stāvi – paradīze. Tas jau skan gana intriģējoši, lai iekārdinātu mūs uz ekskursiju, kurai noskaidrojam vēlākos laikus, lai šeit atgrieztos vakarā. Skats no augšējo stāvu balkoniņiem tik tiešām izrādās gana iespaidīgs, lai te uzkāptu līdz pašai augšai – pa miniatūrām kāpnītēm pat līdz bākai uz nama jumta.
Turpinot savu pirmo pastaigu te, nespējam vien nopriecāties par skaisto platānu aleju, kas beidzas parkā pie Kongresu laukuma. Tepat mazajās sānieliņās ir arī augļu un dārzeņu veikaliņi, un uz brīdi pārņem Havanas sajūta – gan dažu ēku stāvokļa dēļ (drūpošs apmetums, plaisas un noplukušie balkoni, kuros tomēr nolasāma kādreizējā spozme), gan veikaliņu izmēra, piedāvājuma un pārdevēju dēļ. Pusmūža sieviete ar priekšautu, kas vēro gājējus, krāvējs kombinezonā un vēl daži no ļaudīm, ko redzam pie veikaliņiem. Mēs ejam garām ceļa malā novietotajiem skolēnu autobusiem, kas zem tikko izplaukušajiem kokiem kontrastē ar sarkano krāsojumu, un priecājamies par košo zālienu, ko tobrīd laista automātiskā laistīšanas sistēma. Parks ir putnu pilns, un gaisā virmo putnu dziesmas, taču mūsu pirmā pietura ir pie citiem dziesminiekiem – pie bītlu muzeja. Šeit ieturam maltīti, un jāatzīst, ka spožajā saulē jau sāk prasīties pēc saulessarga.
Pusdienās, mums, protams, ir steiks (jo Argentīna ir valsts, kurā gaļas ēšana ir teju obligāts pasākums!) un arī kāds vietējais gardums – empanada, tāds kā eļļā vārīts pīrādziņš. Empanadas var dabūt ar dažādiem pildījumiem, ko arī nomēģinām, un izrādās, ka tie ir neparasti garšīgi! Taču visvairāk priecē iespēja sēdēt laukā, svaigā gaisā, kur virmo lielziedu magnoliju smarža, saulē kļūst karsti pat T kreklā un pēc siltuma un pavasara izslāpusī dvēsele dzied. Jau šajā brīdī ir skaidrs – turpmāk vispelēkākajā brīdī Latvijā, pirms vēl iestājies pavasaris, obligāti jādodas sildīties uz siltākām zemēm!
Arī skatīties interesanti
Pēc pusdienām viesnīcas numuriņi beidzot ir gatavi, un arī to iekārtojums aizvien vairāk atgādina Havanu – kādreiz acīmredzami ļoti lepnajā namā mazliet uzburbušie paklāji un vannasistaba liek vēlēties vairāk. Tomēr mums ir laiks brīdi atpūsties, pirms dodamies pilsētā vakariņot.
Vakarā mēs iepazīstamies ar Artu – latviešu puisi, kas jau vairākus gadus šeit dzīvo un studē deju. Viņš ar mums pavada nākamās dienas Buenosairesā un parāda visu iespaidīgāko, kas var būt interesants latviešiem. Kopā ar viņu ejam pa 9. jūlija avēniju, kas ir viena no visplatākajām ielām pasaulē – pat līdz septiņām joslām katrā virzienā un vēl ar divām papildjoslām no blakus ielām. Aizstaigājam līdz Sociālo lietu ministrijas ēkai, uz kuras ir milzīgs Evas Peronas portrets – patiesībā to ir pat divi, katrā ēkas pusē savs. No vienas puses raugoties, Perona ir skaista un smaidīga – tāda viņa esot bijusi pret nabadzīgajiem, cīnoties par līdztiesību. Otrā ēkas pusē viņas seja ir skarba – tur viņas skatiens vērsts pret buržujiem. Arts smejas, ka reiz par šo otro portretu dzirdējis komentāru: "Kas ir tā dusmīgā sieviete, kas ēd hamburgeru?"
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 10. - 16. maija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!