Pirmās apstiprinātās ziņas par Lieldienu spēlēm ar olām datējamas ar XVII gadsimtu, taču vairākums vēsturnieku uzskata, ka šī tradīcija iesākusies jau agrāk. All About History norāda, ka savulaik arī pagānu ciltis pavasara saulgriežos mielojušās ar olām un spēlējušas dažādas spēles, bet kristieši šo tradīciju – gluži tāpat kā daudzas citas – bez lieliem sirdsapziņas pārmetumiem pārņēmuši, piešķirot tai savu teoloģisko skaidrojumu. Proti, gluži tāpat kā izperēts cālis izlaužas no olas čaumalas, arī Kristus augšāmcēlās un tika ārā no sava kapa.
TĀLĀK VAI PRECĪZĀK
Dažādos Eiropas reģionos atšķirastradīcijas, kad ripināmas olas: dažviet to pieņemts darīt Lielajā piektdienā, citur – Lieldienu svētdienā, bet pavisam retos gadījumos, piemēram, Skotijas ziemeļos un vairākās Balkānu valstīs, šādas izpriecas tiek rīkotas arī Klusajā sestdienā, raksta History.com. Latviešu kristīgajās tradīcijās pieņemts olu ripināšanu vai olu kaujas apvienot ar šūpošanos šūpolēs Lieldienu rītā.
Kas tad ir nepieciešams olu ripināšanai? Pirmkārt, pašas olas, un, jo cietākas tās būs novārītas, jo labāk. Iegājies, ka olām jābūt skaisti krāsotām, taču vēsturnieki izpētījuši, ka šī tradīcija nemaz nav tik sena – tās pirmsākumi varētu būt datējami ar XVII gadsimtu, raksta All About History. Lai gan vistas kā mājputnus Eiropā sāka turēt jau aptuveni pirms 7000 gadiem, Lieldienu spēlēm bieži vien tika izmantotas (kur nu tas bija iespējams) savvaļā salasītās meža un pļavu putnu olas, kas parasti tāpat bija raibu raibās. Īpašnieks gan mēdza uz tām uzkrāsot kādu atšķirības zīmi, kas bija būtiski, ja ripināšanā piedalījās daudz cilvēku un kļuva grūti izsekot, kura ola kuram pieder.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 29. marta - 4. aprīļa numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!