Vispirms ceļoju viena, tad pievienojos grupai, kuras viesnīcā Natanjā ierodos ar divas reizes lielāku koferi, nekā pirms nedēļas izbraucu no mājām. Klāt nākusī bagāža nav Svētās zemes izredzētās smiltis, kas būtu sagrābtas līdzi saujām, vai eksotisko augu leknie stādi, kas tā vien prasās tapt izrakti šajā šaurajā, bet bezgala ietilpīgajā zemes strēlē. Tie nav arī nedz apjukumā sapirkti reliģiskie suvenīri, nedz alkatīgi iegādāta Nāves jūras kosmētika, kuras piedāvājumā iespējams noslīkt ik uz izredzētās zemes soļa. Tās nav vīna pudeles vakaram vai halva saldai dzīvei, ko tik ļoti gribētos pieburt uz visiem laikiem. Tas nav nekas, kas būtu nopērkams par naudu vai nejauši atrodams Izraēlā, tomēr ir mans vērtīgākais ieguvums šajā zemē.
No templiešiem uz PSRS
Lielais, aizdomīgi smagais un gāzelīgais koferis ir pārsteigums pat visur esošajām drošības kontrolēm, kas uz mani dīvaini noskatās, tomēr atļauj turpināt ceļu. Mana pavadone Ella, neklausot nekādiem iebildumiem, metas palīgā vilkt smago nastu, ko esmu jau paguvusi iemīlēt. Man tikai jātiek vilcienā uz Natanju, tad jau priekšā būs kūrorts, autobuss, nesēji un citas organizētā tūrisma priekšrocības.
Ella nepadodas un ar saukli "blokādi izcietām, tad arī pārpilnību izturēsim" naski tveras pie kofera roktura un virza mani uz Ako vecpilsētu. Vilciens neaizmuks, bet senā krustnešu pilsēta ir jāredz! Tā mēs, rokas mainot, rīta mundrumā ritmiski soļojam. Te ir vecpilsētas mūri, ko cēluši bruņinieki savos krusta karos. Te majestātiskā el Jazara mošeja, kas mirgo un vilina cauri laikiem. Te arābu dzīvojamais kvartāls, te garšvielu tirgus, te zvejnieku osta ar svaigi zvejotām zivīm, te Vidusjūras laiskais klajums. Te kaiju kliedzieni, rīta rosība un mutē kūstoši arābu gardumi. Krastmalā jāiet uz mola, jākāpj pie bākas, jāstaigā pa vaļņu malām. Vienā pusē – musulmaņu jumta dzīve ar augiem, paklājiem un izžautu veļu, bet otrā – jūra ar saviem viļņos paslēptajiem pagātnes stāstiem. Tieši te iekuģoja Eiropas bruņinieki, kas ne tikai centās atbrīvot no barbariem svētās vietas, bet arī uzcēla veselu pazemes pilsētu. Tas bija Templiešu ordenis, un Ako ir viņu misijas vismajestātiskākais piemineklis.
Zem mūsu kājām ir bruņinieku kapitulu velvētās zāles un tik plati vārti, ka var izjāt ar zirgiem. Turpat ir šauras un slepenas ejas, kas savieno stratēģiskos objektus un ļauj izbēgt aiz pilsētas mūriem. Tagad tur skraida tikai rēgi un tūristi, bet agrāk risinājušās kaujas uz dzīvību un nāvi – ne mantas, bet ticības un savas valsts dēļ. Te beidzot sakauts pat Napoleons savā virzībā uz Ēģipti, te sodu izcietuši un izbēguši ebreju valstiskuma patrioti, te kalta un rūdīta pasaules vēsture. Tam visam pāri mēs ar Ellu smiedamās velkam smago koferi.
Natanjas viesnīcā ierodos laikus. Man ir iespēja laiski dusēt pludmalē, peldēties Vidusjūrā, iedegt dienvidu saulē un ieklausīties visapkārt skanošajā krievu valodā. Tā tik uzkrītoši dominē, ka pārspēj pat uzbudinātu ebreju pusaudžu baru, kas saspringušām bikšu priekšām ierīkojas atpūtai man blakus. Kaut pludmale ir kā sētin nosēta ar cilvēkiem, daži izceļas īpaši. Kāda sieviete, kas diviem pirmsskolas vecuma bērniem varētu būt gan vecāka mamma, gan jaunāka vecmāmiņa, slauka viņus tik nežēlīgi aktīvi, ka liekas – tūlīt noberzīs ādu. Viņa ir tik dzelžaini pareiza un skaļa, tik uzkrītoši pieprasa bezierunu paklausību, ka atgādina padomju laikus. Ainava apkārt pavisam cita, bet mentalitāte palikusi. "Rusalka" ("nāra", ar nozīmi "krieviete"), secinātu Ella, kas, būdama jau vairāk nekā trīsdesmit gadus no Sanktpēterburgas emigrējusi ebrejiete, skatās tikai Krievijas TV kanālus.
"Padomju Savienības" Izraēlā ir neiedomājami daudz – te tā ir mistiski iekonservējusies un nav noslēpjama pat kūrorta zonas all included ēdienreizēs. Dažāda apjoma krieviski runājošas kundzītes demonstrē à la Allas Pugačovas plandošos tērpus, kuru primārais uzdevums ir nespiest kuņģi. Starp ēdienu galdiem viņas spraucas ļoti mērķtiecīgi un par katru uzkrāmēto ēdmaņu skaļi informē tālāk sēdošās draudzenes.
Krāšņumā ar viņām spēj sacensties tikai sīkas, pumpainās zīda blūzēs uzcirtušās ebreju kundzītes, kas naskiem solīšiem nes padusēs iespiestas macu kaudzītes. Kā trauslā bezrauga maize šajā termometra vietā nesadrūp, paliek noslēpums, bet kundzītes sēž zem kičīga Svētā vakarēdiena plakāta un ietur savu trapezu. Viņas ir pārāk tālu, lai es spētu saklausīt valodu, taču tā pat nav būtiska. Emigranti ātri apgūst ivritu, bet tikpat veikli pāriet uz dzimto vai bijušās mītnes zemes valodu. Pasaules ebreji savukārt var runāt ivritā, bet būt šeit tādi paši tūristi kā mēs. Nacionalitāte, valoda, pilsonība, reliģiskā piederība, dzimtene un mītnes zeme – šajās lielajās kategorijās Izraēlā iespējamas visdažādākās kombinācijas.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 9.- 16. aprīļa numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!