Tas nozīmē arī būt saprotošam, kad kāds atbrauc ar vienu ābolu no sava piemājas dārziņa un grib zināt, kas tā par šķirni. Institūta zinātniskās padomes vadītāja un pētniece Edīte Kaufmane gan iesaka labāk paņemt vairākus ābolus un arī kociņu nofotografēt.
Ceriņu laikā uz darbīgo Zemgales pilsētu ved daudzi ceļi. Tad teju piecus hektārus plašajā ceriņu dārzā iepretim institūtam nākas iet lēni ne jau tikai, lai izbaudītu smaržas un krāsas, bet gluži vienkārši ātrāk nevar. Tik daudz cilvēku! Edīte Kaufmane iesaka braukt pievakarē – tad cilvēku esot mazāk un arī krāsas, saulei laižoties uz rietu, izteiktākas. Nesen institūtā viesojās Lielbritānijas Karaliskā botāniskā dārza 39 (Kew Gardens) pārstāvji, lai savā kolekcijā iegūtu septiņas tieši Latvijā selekcionētas ceriņu šķirnes. Sešas no tām selekcionējis institūta dibinātājs – dārzkopis un selekcionārs Pēteris Upītis. Institūta direktore Inese Ebele vēlāk skaidroja, ka vizīte un apmaiņa ar dažādiem stādiem ir tikai sākums plašākai sadarbībai. Sagaidāms, ka nākotnē darbinieki dosies pieredzes apmaiņas vizītē arī uz Karalisko dārzu.
Edīte Kaufmane SestDienai atzīst, ka ceriņu laiks tik tiešām rada vislielāko sabiedrības interesi. Tomēr institūts ir arī modernas Latvijas augļkopības mugurkauls. Apvienojot spēkus ar kolēģiem Pūrē, pēc reorganizācijas uzņēmumā ir ap 90 darbinieku, un Ebele uzsver, ka nav augļkope, bet gan vadības speciāliste. Viņa vēlas uzņēmumā ieviest jaunu stratēģiju un meklēt sinerģiju gan starp darbiniekiem, gan iesaistoties dažādos projektos. Dažādība, viņasprāt, ir iespēja. Piemēram, institūtā, neskatoties uz to, ka teju 70% gada budžeta veido projektu līdzekļi, kas nozīmē, ka stabils finansējums un nākotnes perspektīvas nav akmenī kaltas, strādā gan pieredzējuši pētnieki, gan jauni zinātnieki. Tāpat viņa uzsver dažādu tautību pārstāvību kolektīvā. "Mēs nebaidāmies no dažādības. Ja tās nav, ir grūti ilgtermiņā attīstīties," akcentē Ebele. Viņa atgādina kāda kolēģa piezīmi – ja kolektīvā ir tikai seniori, ir traģēdija, bet, ja tikai jaunieši, komēdija.
Jautājums par ilgtermiņa attīstības iespējām situācijā, kad lielāko daļu budžeta veido projekti, ir arī lielākais uzņēmuma izaicinājums. Zinātnē jo īpaši būtisks ir ilgtermiņa skatījums. Edīte Kaufmane atklāj, ka līdz brīdim, kad jaunas šķirnes izveides process ir noslēdzies un tā var sākt dot augļus dažādos komercdārzos, var paiet pat 25 gadi.
"Mēs strādājam pie tā, un mūsu sapnis ir, lai Latvijā būtu pieejami vietējie augļi visu cauru gadu," uzņēmuma misiju rezumē Ebele. Vienlaikus viņa piebilst, ka ir arī būtiski saglabāt vērtības par spīti tam, ka budžeta iespējas mainās. "Tad ir vajadzīga vaduguns," atzīst direktore, un to nosargāt ir uzņēmuma vadības uzdevums.
Atrast Latvijai piemērotāko
Staigājot pa institūta dārzu, arī nezinātājam top skaidrs, kādi ir selekcijas uzdevumi. Pašreiz, piemēram, ir pieprasītas dažādas pundurābeles, arī kolonnābeles, kas ļauj pat mazās platībās iestādīt dažādu šķirņu kokus. Apstājamies pie dekoratīvajām kolonnābelēm, un Edīte Kaufmane rāda uz skaistiem kokiem, kas izslējušies pret debesīm tā, ka ābeles varētu aizstāt arī tūjas dzīvžogos. Taču pētniece stāsta, ka šai šķirnei, neskatoties uz skaisto vainagu, nav daudz augļu. Blakus stāv dekoratīvā ābele Elīna, kuras stumbru nosēduši mazi, skaisti augļi, kas pēc garšas nedaudz atgādina vecos labos cukuriņus, taču līdz ideālai formai vēl tālu. Pētnieku uzdevums šobrīd ir atrast vidusceļu – kā dekoratīvā ābele var veidot gan ideālu vainagu, gan dot augļus.
"Kāpēc mēs nevaram pārņemt populārākās šķirnes no Eiropas, tostarp Polijas augļkopjiem? Viņiem nevienam nav tik bargas ziemas. Tad, kad es stāstu saviem kolēģiem no Bulgārijas, Polijas, Rumānijas, Itālijas, ka mums mēdz būt -30 grādu, viņi netic. Kaut vai dažas naktis – tas var būt kritiski. Tāpēc mēs veidojam savas šķirnes vai arī pārbaudām tās citu valstu šķirnes, kuras varētu audzēt šeit," skaidro Kaufmane.
Institūts nesen iegādājies arī īpašu aukstuma kameru, kur augļkoku izturību pret zemu temperatūru ir iespējams pārbaudīt, negaidot to īpašo ziemu ar bargo salu. Šķirnei esot jābūt pietiekami izturīgai, jo, ja koks iet bojā salā, runa ir par ieguldījumiem vismaz piecu gadu perspektīvā. "Zaudējumi ir neskaitāmi lielāki, kā tas ir viengadīgiem kultūraugiem, tāpēc mēs ļoti uzmanāmies ar ieteikumiem zemniekiem, jo tas ir viņu bizness. Riskēt nedrīkst," pamato pētniece. Viņa arī iesaka "nelikt visu uz vienu kārti" un audzēt dažādas kultūras, lai risks būtu mazāks.
Šāvēji un baiļu kliedzieni
Riska mazināšana nozīmē arī darbu pie dažādām tehnoloģijām, lai nosargātu ražu. Kad salnas garām, nepatīkamus pārsteigumus, piemēram, ķiršiem, var sagādāt spēcīgs lietus vai krusa. Un, protams, arī putni.
Braucot uz Dobeli, iepazīstoties ar institūta darbu, joprojām daudzi esot pārsteigti, ka arī Latvijā var izaugt garšīgi saldie ķirši.
Tomēr izaicinājums ir tos nosargāt. Pret ogu plaisāšanu varot palīdzēt dažādi segumi. Pētniece rāda bildes ar "tuneļiem", kas noder kā ķiršiem, tā rudens avenēm. Pašai ir gadījies savu no zemniekiem pasūtīto aveņu vedumu nesagaidīt, jo iepriekšējā dienā visu "nolasījis" spēcīgs lietus. "Ar šādu segumu ir iespējams saglabāt 90–95% augļu, un mēs redzējām, ka blakus koki, kas bija bez seguma, zaudēja praktiski visu savu ražu," stāsta speciāliste. Piemājas dārziņā, visticamāk, šādas tehnoloģijas neizmantos, taču tās esot nozīmīgas komercdārzos. Pētnieki arī labprāt stāstot un rādot, kā aizsargsistēmas izveidot.
Dažādas pieejas ir arī pret putniem, kas iekārojuši augļus. Institūtam esot putnu baiļu balsu ieraksti, ko atskaņo skaļruņos. Tiesa, ne visi putni ir līdzcietīgi un mūk, ja sadzird cita sāpes. Kaufmane secinājusi, ka vārnveidīgajiem acīmredzot piemīt lielāka gudrība. "Vecu vecā metode: ja tu pakarini beigtu vārnu, tad citas nenāks. Bet strazdiem ir pilnīgi vienalga – karājas kaut desmit strazdu, viņi vienalga nāks, jo nav līdzjūtīgi, bet baiļu kliedzieni iedarbojas, ja ir izvēlēti sugai atbilstoši," skaidro pētniece.
Šādas ierakstu sistēmas mazdārziņiem gan varētu būt dārgas, un kliedzieni, ja vēl dārzā ir jādzīvo, esot neciešami. Tāpēc tur noderīgāki būtu dažādi tīkli, ar ko ķiršus nosegt. Tas arī esot vēl viens iemesls, lai veidotu ķiršu koku vainagu – galotnes jāapgriež, lai koks savu vainagu vairāk veidotu uz sāniem, nevis stieptos garumā. Lielam ķiršu kokam vairs tīklu neuzliksi, un ķirsī tiks rezervēti strazdu branči. Pati savā mazdārziņā viņa izmantojusi būvniecības tīklu un šogad visu ražu izdevies nosargāt.
Vēl institūta rīcībā ir "šāvēji", kas atskaņo šāvieniem līdzīgas skaņas. "Ķiršu audzētājiem nav variantu bez šiem putnu baidītājiem. Senāk, kad mums nebija šādu ierīču, mēs praktiski pazaudējām visu ražu," atzīst Kaufmane. Viņa atceras situācijas, kad pirmdienā, atnākot uz dārzu, ražas vairs vienkārši nav. Institūtā izmēģina arī dažādu veidu laistīšanas sistēmas. Agrāk augļkopji esot pret laistīšanu izturējušies kā nevajadzīgu, bet pēc šīs vasaras pieredzes domas varētu mainīties. Līdz ar to – ja ir vēlme ierīkot komercdārzu, jādodas uz Dobeli, lai saprastu gan to, kuras būtu piemērotākās šķirnes konkrētajam reģionam, gan to, kādas papildu tehnoloģijas nepieciešamas.
Var miglot mazāk
Kopš 2006. gada institūtā strādā tikai ar tā saucamo integrēto jeb vidi saudzējošo pieeju. Tas nozīmē, ka miglo tikai tik, cik prognoze prasa. "Tā ir vesela sistēma. Ir meteostacijas vairāk nekā 10 saimniecībās, un prognoze precīzi pasaka – ir bijis lietus, sāk izlidot sēņu sporas, ir jāmiglo," skaidro Kaufmane.
Šādu pieeju Latvijā piekopj arī augļkopji. Lai precīzāk prognozētu, kad miglošana ir pamatota, augļkopji sadarbojas gan savā starpā, gan ar institūtu. Šādi dati palīdz labāk saprast, kādi augu aizsardzības līdzekļi ir nepieciešami, un iegūt labāku ražu, vienlaikus lieki nepiesārņojot vidi. Kopumā Latvijā esot ļoti maz miglojumu. Pētniece stāsta, ka kolēģiem, piemēram, no Itālijas ir grūti noticēt, ka mums ir 3 – 6 miglojuma reizes. Itālijā tajā pašā laikā ierasta prakse ir 20 – 30 un vairāk. Poļiem integrētā audzēšana nozīmējot ap 15 miglošanām. "Mums klimats atļauj miglot mazāk – tā ir pirmā priekšrocība, un, otrkārt, mēs tomēr ļoti, ļoti sekojam līdzi," uzsver pētniece.
Sadarbība ar komercdārziem
Lai gan institūtam pašam nav bioloģiskās lauksaimniecības platības, sadarbībā ar audzētājiem tiekot pētītas arī bioloģiskās metodes. Institūts arī strādā pie demonstrējumu teritoriju tīkla izveides, jo esot skaidrs – šķirnes ir jāizmēģina dažādos Latvijas reģionos. Paļauties vien uz to, ka kaut kas labi aug Dobelē, nevar, jo pilsēta atrodas vienā no saulainākajiem Latvijas reģioniem.
Vēl viens izaicinājums augļu koku pētniecībā, viņasprāt, ir zināšanu pārnese – kā nodrošināt to, ka iegūtos datus un secinājumus tālāk var nodot ražotājiem. Būtu jāattīsta konsultantu tīkls – eksperti, kas regulāri piedalās institūta pasākumos un vēlāk var šīs zināšanas nodot citiem. Šāda sistēma bijusi arī pirmskara Latvijā, kad pa visu valsti bijis 20 konsultantu.
Šodien Latvijā ir tikai viens oficiāls augļkopības konsultants.
Kaufmane vērtē, ka tas nav nopietni, līdz ar to arī skaidrojošā darba slodze institūta pētniekiem ir liela. Lai šo problēmu kaut daļēji risinātu, viņi iesaistījušies Eiropas Savienības finansētā projektā, kura ietvaros tiks attīstīts demonstrējumu saimniecību tīkls – katrā no saimniecībām tikšot attīstīta atšķirīga kultūra. Interesenti tad varēs braukt mācīties un klausīties pieredzes stāstus. Saimnieki esot piekrituši arī dalīties ar savu pieredzi – tā veidosies dabīgi konsultāciju centri. Kaufmane stāsta, ka šobrīd tiek meklētas iespējas, kā saimniekiem, kas iesaistīsies projektā, arī segt izdevumus par laiku, kas tiek veltīts konsultācijām.
Trīsreiz lielāki augļi
Lielākā problēma Latvijas augļiem ir kvalitātes trūkums, uzskata Kaufmane. 41Institūts bieži savus augļus ved tirgot dažādos pasākumos, tā papildus arī nopelnot. "Tirgojām augļus no saviem izmēģinājumiem, un cilvēki bija pārsteigti – kāpēc tādi lieli, skaisti augļi nav veikalā?"
Kad pati ieraugu Dobeles ābolus dabā, jāatzīst – tik tiešām netipiski lieli. Speciāliste to skaidro ar pieredzes trūkumu – kvalitātes nav, jo joprojām nav prasmes. "Tā ir sarežģīta nozare – ir jāmāk izveidot vainagu, lai augļi izgaismojas, ir jāsaprot, ka augļi ir jāretina. Ja būs čupa ar augļiem, visi būs mazi. Ja būs izretināti, būs lieli, skaisti, saules apspīdēti un tāpēc krāsaini," viņa paskaidro.
Kaufmanes pašas pētījumu joma ir cidonijas. Lūk, arī tās var būt lielas, ja vien izvēlas šķirnes krūmus un atceras, ka dārzu vajag kopt. Mani ātrie aprēķini rāda, ka Dobeles cidonijas ir vismaz trīsreiz lielākas par tām, kas manā lauku dārzā.
Nākotnes izaicinājumi
Prasu abām institūta pārstāvēm – vai ir bijuši arī kļūdaini un nepareizi lēmumi? Ebele uzsver, ka, viņasprāt, katra neveiksme ir kā risināms uzdevums. "Mēs nebaidāmies no kļūdām! Es arī gribu, lai cilvēki nebaidās kļūdīties, atzīst uzņēmuma vadītāja. "To, ka neapstiprina projektus, es neuztveru kā neveiksmi. Mūsu attīstība būs sinerģijā starp lauksaimniecības vajadzībām un zinātnes iespējām." Kaufmane gan piebilst, ka "lielās līnijās stratēģiskie lēmumi par institūta attīstību bijuši pareizi". To pierādot institūta straujā attīstība.
Viens no nākotnes izaicinājumiem ir ieguldījumi materiāli tehniskās bāzes attīstīšanā.
Uzņēmuma vadītāja atbalsta darba formu dažādošanu, piemēram, darbu attālināti. Vēl jāstiprina sadarbība ar citām zinātniskajām institūcijām, uzņēmumiem un aizvien vairāk jārunā ar sabiedrību, zinātniekiem izejot no laboratorijas. Tad, iespējams, būs arī vieglāk pamatot, kāpēc augļkopībai kā zinātnes nozarei Latvijā ir nepieciešams stabils finansējums arī pamatbudžetā.
Dobeles Dārzkopības institūts
1. Mērķis
Attīstīt augļkopības nozari, lai svaigus vietējos augļus Latvijā varētu ēst visu gadu.
2. Pieredze
Visus tālāk komercdārziem piedāvājamos produktus – gan stādus, gan tehnoloģijas – vajag izmēģināt vispirms pašiem. Tas ļauj uzlabot laboratorijās tapušo, pielāgojoties reāliem apstākļiem.
3. Padoms
Katru neveiksmi uztvert kā risināmu uzdevumu, ne problēmu.