Cilvēks, kurš nezina, ko nozīmē būt neredzīgam, drīzāk var negribot nodarīt pāri. Ar pārmēru lielu pozitīvismu, pārmēru lielu līdzjūtību... – tās ir rindas no Rasas Bugavičutes-Pēces grāmatas Puika, kurš redzēja tumsā. Grāmatas, kura tapusi reizē ar Nacionālā teātra Jaunajā zālē skatāmu un jau labas atsauksmes izpelnījušos izrādi Puika, kurš redzēja tumsā par zēnu, kurš aug neredzīgu vecāku ģimenē. Pašlaik Bugavičute-Pēce ir viena no visražīgākajām latviešu dramaturģēm. Savu lietuvisko sakņu nozīmi karjerā viņa skaidro ar līdzību: ja uz ielas gulēs cents, latvietis būs par lepnu, lai to paceltu, igaunis centu nepamanīs, bet lietuvietis pacels. Rasas cents bija pieteikšanās par štata dramaturģi Liepājas teātrī, bet lielākas monētas noteikti ir studijas Kultūras akadēmijā kopā ar šobrīd jau vadošajiem jaunajiem režisoriem.
Esi izteikusies, ka Puika, kurš redzēja tumsā tev ir pirmais darbs, kuru tu esi, tā sakot, pati piedāvājusi, nevis kādu citu pasūtījums.
Jā, citos darbos līdz šim parasti ir bijis tā, ka man sava ieinteresētība ir jāizaudzē pēc pārējo ieinteresētības.
Kad gāji studēt dramaturģiju, vai tad domāji, ka rakstīsi vairāk pasūtījuma darbus?
Nē, man likās, ka viss, ko es rakstīšu, būs ģeniāli un visi pēc maniem darbiem rindā stāvēs! (Smejas.) Ka viss būs tā viegli un skaisti, un absolūti brīnišķīgi. Tādas bija manas gaidas, pirms iestājos dramaturgos.
Kad studēju, tad man atkal vienubrīd likās, ka es vairs nekad nerakstīšu pēc tam, kad tie četri gadi būs garām… Trešajā kursā bija lūzuma punkts un es ļoti skaidri apjēdzu, ka man tomēr ir jāraksta.
Kāpēc izdomāji iet uz dramaturgiem?
Mani uzaudzināja mamma. Bērnībā likās pilnīgi normāli, ka vakaros cilvēki pirms gulētiešanas lasa, šķita, ka citādi nemaz nav iespējams.
Vai tad mamma tev lasīja priekšā Uguni un nakti?
Nē, tik traki nebija, lai gan viņa lasīja gandrīz vai visu pēc kārtas un es sekoju viņas paraugam.
Bērnībā man tāpēc šķita, ka es gribētu rakstīt grāmatas, tad mamma varētu izlasīt, ko es esmu uzrakstījusi.
Mans pirmais uzrakstītais grāmatas formāta brīnums bija komikss ar visiem zīmējumiem. Skolā es tad vēl negāju, bet drukātos burtus jau biju iemācījusies rakstīt. Tas komikss bija par to, ko bērni dara četros gadalaikos, uz A4 lapas, ar pieciem teikumiem un uzrakstu "BEIGAS" beigās.
Mācījos Rīgas Franču licejā, vidusskolā aizgāju uz franču klasi, domādama par strādāšanu Eiropas Parlamentā – likās, ka tā būs loģiska izvēle, jo valodas man padevās. Bet laikam vidusskolā franču valodu pārdozēju un tad savtīgi izdomāju, ka augstskolā gribu darīt tikai to, kas man patīk, jo tie tomēr ir veseli četri gadi un būtu skumji tos pavadīt, darot ko netīkamu. Man paveicās, togad uzņēma dramaturgos. Lai gan biju sastājusies visās iespējamās augstskolās, kur kas saistīts ar humanitārajām zinātnēm, – žurnālistos, baltu filologos, franču filologos un pat vizuālās mākslas skolotājos. Tomēr visvairāk gribēju tikt dramaturgos. Tā izrādījās vienīgā vieta, kur netiku budžeta grupā.
Kurš ir vislielākais latviešu dramaturgs?
Blaumanis! Man nav citu atbilžu variantu.
Un no dzīvajiem?
Artūrs Dīcis un Justīne Kļava ir ļoti jaudīgi un forši. Jānis Balodis. Tagad ir intriga ap Lindu Rudeni, kura uzvarēja Nacionālā teātra lugu konkursā.
Un no pasaules dzīvajiem?
Man patīk klausīties audiolekcijas, vairāk vados pēc tajās dzirdētā, nevis pašām lugām. Deivids Memits, arī Ārons Sorkins ir brīnišķīgs, viņš mani iekaroja ar to, ka vienā audiolekcijā uz jautājumu, vai kādreiz ir piedzīvojis to, ko sauc par radošo krīzi jeb "rakstnieka bloku" (writer’s block), atbildēja, ka tas ir viņa pastāvīgais stāvoklis.
Man likās, ja jau tāda mēroga grands pasaka, ka "iekšā ir, bet ārā nenāk" ir viņa pastāvīgais stāvoklis, tas ir super – tātad ar mani viss ir normāli.
Vēl ir Šonda Raimsa, kas ir sarakstījusi visu Grey’s Anatomy/Grejas anatomiju un vēl neskaitāmus seriālus, – nesaprotu, kā darbojas viņas galva, kā viņa to visu spēj strukturēt.
Par klasiķi Šekspīru tev nemaz neprasīšu.
Protams! Pēc Liepājas izrādes sapratu, ja sāk ķimerēties ar viņa tekstiem un grib tur kaut ko mainīt vai ķidāt, tad var tikai dabūt pa muti no viņa. Tēmas ir pārlaicīgas, un teksti tik asprātīgi un daudzšķautņaini, tur ir brīnumu lietas! To esmu sapratusi tieši šogad, studiju laikā nebiju īpašā sajūsmā par Šekspīru, jo viņš bija jālasa pa naktīm pēdējos brīžos.
Liepājā ar rakstniecības studentiem nesen runāju par to, ka tas dzīves ātrums, kādā mēs šobrīd eksistējam, ir saspiedis ne tikai dzīvesveidu, bet arī valodu. Šekspīra laikā varēja atļauties sacakināt smuku teikumu vai veselus trīs vienai domai, bet tagad, ja mēs domu pasakām piecos vārdos, tas jau ir gari. Doma nemainās, bet mainās izpausmes veids.
Kā tapa tavs Puika, kas redzēja tumsā? Vispirms bija luga vai grāmata?
Vispirms bija doma, ka noteikti vajag! Ilgu laiku pēros un nevarēju izdomāt, kā to darbu iekustināt. Runāju ar vienu izdevniecību, piedāvāju ideju, viņi bija atsaucīgi, bet tad man bija citi darbi un neko rakstīt vēl nesāku. Pēc tam operā bija libretu konkurss. Man likās: o, tas varētu būt labs librets operai. Libretus rakstīt gan neesmu mācījusies, to Latvijā nemāca vispār. Vienubrīd domāju, ka tā varētu būt filma... Kad izstāstīju savu ideju Valteram Sīlim, viņš apsolīja piedāvāt to Nacionālajam teātrim. Teātris ideju akceptēja, un pēc tam gāju uz izdevniecību un teicu, ka gribu arī grāmatu par to pašu.
Tobrīd tev bija tikai ideja vai jau kaut kas uzrakstīts?
Daži tēžveidīgi stāstiņi, bet pamatā tikai ideja par redzīga puikas dzīvi ar saviem neredzīgajiem vecākiem. Izdevniecība piekrita, rakstīju grāmatu. Tad sākās mēģinājumi teātrī. Paralēli grāmatas beigu rakstīšanai un mēģinājumu sākumam tapa dramatizējums. Vienā brīdī arī grāmatai pietapa viena nodaļa klāt.
Cik lieli ir tava vīra, Liepājas teātra aktiera Sanda Pēča, nopelni grāmatas tapšanā? Viņš ir uzaudzis tādā ģimenē, kādu tu esi aprakstījusi.
Pietiekami lieli. Ja biju izdomājusi kādu situāciju un nezināju, kā to jēdzīgi atrisināt, varēju viņam izstāstīt un viņš man pateica, ko viņš būtu darījis vai bija darījis līdzīgā situācijā. Kaut vai piemērs ar kafijas krūzīšu skaitīšanu dzimšanas dienā, kad vienu kafijas krūzīti pieskaiti sev klāt, – viņš līdzīgi bija darījis ar kūku, griezdams to tā, lai pārējiem ir mazāk, bet viņam vairāk.
Man pašai bija vecvecmāmiņa – ūmammīte, kas mūža nogalē kļuva neredzīga. Viņa nomira, kad man bija seši gadi, es viņai nejautāju, cik labi viņa bija redzējusi agrāk, bet manā bērnībā viņa jau neredzēja neko. Atceros to sajūtu, kad zināmā vecumā kļuva interesanti, ka var klusu ielavīties ūmammītes istabā, viņa tur ir, bet mani neredz. Es tur klusu sēdēju, zinot, ka it kā rīkojos nesmuki, bet vai tad tas kaut ko maina?
Visu interviju lasiet žurnāla SestDiena 3.- 9. janvāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!