Augstāk velosportā gandrīz vairs nav, kur kāpt, ja esi uzvarējis vismaz vienā Tour de France posmā, – tā savulaik ir teicis četrkārtējais tūres dalībnieks Arvis Piziks. Arī no šodienas skatpunkta Arvim Francijas velobrauciens jeb lielā cilpa kā to dēvē paši braucēji un līdzjutēji, ir pāri visam. Tour de France startējušie Latvijas riteņbraucēji ir vienisprātis, ka stresa līmenis distancē un apkārt valdošā atmosfēra šīs sacensības padara īpašas.
Šogad tūrē piedalās divi Latvijas velosportisti: carnikavietis Toms Skujiņš no Trek-Segafredo komandas un kuldīdznieks Krists Neilands (Israel Start-Up Nation). Abi jau paguvuši izcelties ar iekļūšanu atrāvienā un attiecīgi atpazīstamības iegūšanu televīzijas kamerās. Otrdienas posmā Neilands vienatnē bija līderis vēl septiņus kilometrus pirms finiša, kad viņu, velobraucēju žargonā izsakoties, apēda lielā grupa. Bija vai nebija iespēja aizbraukt līdz finišam vienatnē? – tāds bija galvenais jautājums pēc ceturtā posma. Sarunā ar SestDienu Neilands norādīja uz būtisku nelabvēlīgu sakritību: "Mūsu atrāvienā iekļuva francūzis Aleksiss Vijermo, kurš kopvērtējumā tikai nepilnas četras minūtes atpalika no līdera. Vadošās komandas bija ieinteresētas mūs noķert, lai pēc šī posma nebūtu jauns līdera dzeltenā krekliņa īpašnieks. Tāpēc arī mūsu pārsvars saglabājās aptuveni trīs minūšu intervālā. Es cerēju uz to, ka atrāvienā nebūs braucēja, kurš ir salīdzinājumā netālu no līdera. Šoreiz nepaveicās, jo tāds bija."
No Neilanda teiktā jau var saprast, ka profesionālajā riteņbraukšanā tikpat kā nekas nenotiek nejauši. Sportisti vadās pēc iepriekš uzrādītajiem rezultātiem un komandas vadības dotajām pavēlēm. Tāpat katram braucējam komandā ir noteikta sava loma. Ir līderi, kuri cīnās par uzvaru sprinta finišā vai kopvērtējumā, un ir palīgi, kuri palīdz nosprausto mērķi sasniegt. No Latvijas riteņbraucējiem, kuri piedalījušies Tour de France, visaugstāk ticis Rīgā dzimušais un vēl PSRS izlasē startējušais Pjotrs Ugrjumovs. 1994. gadā Ugrjumovs uzvarēja divos tūres posmos un kopvērtējumā ieņēma otro vietu. Nākamajā gadā Pjotrs kopvērtējumā bija septītais.
Atsevišķos posmos uz pjedestāla ir kāpis 2000. gada pasaules čempions Romāns Vainšteins. Debijas reizē 2000. gadā Romāns finiša sprintā bija trešais pēdējā 21. posmā Elizejas laukos Parīzē. 2001. gadā Vainšteins pa reizei finišēja otrajā un trešajā pozīcijā, bet trešajā reizē – 2003. gadā – vienreiz bija otrais. "Visvairāk man smeldz palikšana trešajā vietā Elizejas laukos," vaicāts par piedzīvoto Tour de France, atceras Romāns. "Pēc pēdējā līkuma mani izstūma ārpus trases norobežojošajām bākām, un vairs nespēju nopietni iesaistīties cīņā par uzvaru."
Sprinta finišos ir īpaša kārtība. Līderu labā strādā gandrīz vai visa komanda. Tiesa, ne visiem braucējiem patīk iesaistīties mežonīgā cīniņā riteņu seglos, kad lielā ātrumā konkurentu apsteigšanai noder grūstīšanās arī ar elkoņiem. Neilands ir viens no tiem, kurš labprātāk spēkojas kalnos: "Man nepatīk lielais tusiņš pirms sprinta finiša, bet jebkurā gadījumā man ir jāklausa komandas vadībai. Ja komanda lūdz, tad es respektēju un cenšos to darīt. Trešajā posmā mūsu otrs sprinteris Igo Hofšteters finišēja ceturtais, un man arī nācās piedalīties, lai viņam palīdzētu. Man jau pašam šķiet, ka viss izdevās labi, bet es tiešām neesmu priecīgs, kad pēdējos piecos kilometros priekšgalā ir jātusē ar lielajiem džekiem."
Finišā jābūt ožai
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 4. septembra - 11. septembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!