Juridiskā un reālā taisnība

Tiesu sistēmā šobrīd tādi mainīgi laikapstākļi. Maija sākumā noslēdzās kandidātu pieteikšanās uz ģenerālprokurora amata vakanci, jo pirmo reizi Tieslietu padome rīko konkursu uz šo krēslu. Pieteikušies astoņi pretendenti, un lielās diskusijas par to, kurš no viņiem labākais, vēl priekšā. Turpretī Augstākās tiesas (AT) priekšsēdētāja Ivara Bičkoviča pēctecis izvēlēts, kā viss liecina, vienprātīgi. Saeima uzticējusies Augstākās tiesas lēmumam izvirzīt tiesnesi Aigaru Strupišu par savu priekšsēdētāju un pagājušajā nedēļā teju vienbalsīgi šo lēmumu atbalstīja. Strupišs par tiesnesi kļuvis samērā nesen – pirms sešiem gadiem apstiprināts AT tiesneša amatā, bet pirms tam strādājis kā privāti praktizējošs advokāts un bijis arī Latvijas Universitātes (LU) Juridiskās fakultātes lektors. 

Oficiāli amatā jaunajam AT priekšsēdētājam būs jāstājas 16. jūnijā. Šo laiku, līdz sākas, kā ierasts teikt, jaunie izaicinājumi, Strupišs aktīvi izmantojis, lai tiktos ar medijiem un skaidrotu savu redzējumu. Kā jūs vērtējat šādu un tādu spriedumu? Vai lietas netiek skatītas nesaprātīgi ilgi? Vai tiesneši nav rīkojušies negodīgi? Skaidrs, ka jautājumu netrūkst, jo īpaši žurnālistiem, kuri gadiem sekojuši līdzi skandalozākajām tiesvedībām. Jaunieceltais tiesas vadonis no atbildēm nevairās, un arī saruna ar SestDienu notiek brīdi pirms nākamās intervijas Latvijas Televīzijā, vēl pirms tās bijušas jau vairākas citas. Arī tāpēc mēs šoreiz nerunājam jau par citviet izrunātajām detaļām, bet meklējam atbildi uz, šķiet, vienmēr un visiem svarīgāko jautājumu: kā ir būt?

Atceraties, kas jūs pamudināja izvēlēties tieši tieslietu studijas un LU Juridisko fakultāti?

(Ilgi domā.)

Interesēja vēsture?

Nē, visi puikas kādreiz gribēja kļūt par miličiem un ķert bandītus. Bet tā nopietni par jurisprudenci es aizdomājos devītajā desmitajā klasē. Man bija klasesbiedrs, līdz astotajai klasei ieskaitot (vidusskolā mūsu ceļi pašķīrās), kurš bija sasaistījies ar nejēdzīgu kompāniju, un viņi padomju laikā bija apzaguši kaut kādu lauku veikalu. Viņam, nepilngadīgam, par to iedeva sešus gadus. Neko īpašu viņi tur nebija nozaguši. Man likās, ka kaut kas tur nav lāgā – organizators bija pieaugušais, un visi pārējie bija vecāki par viņu, bet puikam, kuram ir 16 gadu, iedod sešus gadus par zādzību! Ko nu lauku veikalā varēja nozagt? Kādu alu varbūt un konservus. Tā es par šīm lietām pamazām aizdomājos – kas ir un kas nav taisnīgi? Tas bija spēcīgs grūdiens. Jūs zināt, kas pēc tam notika ar to puisi? Noslēgums ir bēdīgs. Viņš pakārās. Bet jau krietnu laiku pēc tam. Viņš savu nosēdēja, dzīve sabojāta. Bet tas jau notika tad, kad es mācījos universitātē.

Jūsuprāt, tiesu sistēmā vispār ir iespējams atrast atbildi uz jautājumu, kas  ir taisnīgi? 

Es jau stāstīju gan [Jāņa] Dombura raidījumā, gan jūsu kolēģei Indrai Sprancei to piemēru. Jānis aizdod Pēterim naudu – 100 eiro. Pārskaita uz viņa bankas kontu un ieraksta ''Aizdevums uz gadu''. Pēc gada Jānis nāk uz tiesu un saka: Pēteris man naudu neatdod. Pēteri sauc pie tiesas, abi divi sēž pie tiesas. Tiesnesis prasa Jānim: – Naudu devi? – Devu! – Vari pierādīt? – Varu, re, kur bankas maksājumu uzdevums. Prasa Pēterim: – Tu naudu saņēmi? – Saņēmu! – Atdevi? – Atdevu! – Un kā tu vari pierādīt? – Nevaru! Atdevu skaidrā naudā, liecinieku nav. Ko darīt? Kam ticēt? Viens melo, simt punkti. Patiesību šajā jautājumā iespējams uziet 50 uz 50. Ko saka likums?