Ja spēj, dari

Peldēšanas panākumus bobslejā neatkārto

Aigars sevi sauc par īstu padomju laika produktu. Viņa tēvs bija PSRS čempions motokrosā un sportā virzīja arī dēlu, aizvedot uz peldbaseinu. "Sakritības pēc sāku iet Rīgas 3. vidusskolā, kurā atradās arī baseins. Sākumā biju diezgan mazs un apaļš, bet tad kaut kur izlasīju, ka cilvēks var pastiepties garāks, ja daudz dzer burkānu sulu," jau intervijas pirmajā minūtē Strauss ar sev raksturīgu humoru sāk atklāt interesantus faktus, paužot, ka mamma svaigu sulu turpmāk katru rītu spiedusi aptuveni desmit gadu. "Nezinu, vai tāpēc, bet ķermeņa proporcijas mainījās – man joprojām palika mazas kājas, bet augums kļuva garš." Sākumā viņam peldēšanā nav sekmējies viegli, bet vēlāk noķerta sajūta un jaunietis par Latvijas čempionu kļuvis vairāk nekā 40 reižu, sasniedzot arī valsts rekordus. "Kā teica mans otrais tētis, slavenais peldēšanas treneris Juris Rode, biju kapātājs, tāpēc parasti stafetēs tiku likts pēdējā posmā – ja kāds varēja izvilkt stafeti, tas biju es. Zinu, ka izcīnīt uzvaru var tikai tad, ja cīnies līdz galam. Ar pacietību un milzīgu gribasspēku."

Kad peldēšanā rezultāti vairs neauga, jaunais sportists sapratis, ka kaut kas jāmaina. Vispirms mēģinājis akadēmisko airēšanu – karjeru beidza četrinieks, kas izcīnīja sudrabu 1980. gada Maskavas olimpiskajās spēlēs, un treneris Rolands Sproģis meklēja jaunus audzēkņus, tāpēc, lidojot mājās no kādām sacensībām, uzrunājis peldētājus. "Iepriekšējos 15 gadus biju peldējis siltā baseinā. Pabraukājot ar laivu un vairākas reizes apgāžoties, man šis pasākums nelikās tik interesants, tāpēc aizgāju. Tad vēlējos pieķerties motosportam, sekojot tēta pēdās. Tolaik slavena bija GDA daudzcīņa, kurā vajadzēja peldēt, skriet, mest granātu un braukt ar motociklu. Tā kā skriet un peldēt varēju, sāku braukt ar motociklu, kas arī man diezgan labi padevās. Tomēr tobrīd jau svēru 102 kilogramus un kādā treniņā tieši Ziemassvētkos kritu, cits motosportists man uzlēca virsū un guvu galvas traumu. Ķivere pasargāja no smagākām problēmām."

"Nākamajā pavasarī avīzē izlasīju, ka jaunas asinis atkal meklē bobslejs. Tā kā sporta gars joprojām gruzdēja, aizgāju uz testiem. Tieši ar mani notika kuriozs, ko iesaistītie atceras vēl šodien – skrienot sprintu gaitā, man pārtrūka un nokrita peldbikses, tomēr nostrādāja reflekss, ka apstāties nav vērts, un aizskrēju līdz galam. Mani paņēma uz nometnēm, drīz vien aizbraucām uz Meleuzas trasi. Man kā peldētājam skriešana nebija tik tuva, tāpēc tikai vienu reizi esmu sēdējis bobslejam aizmugurē, bet pēc tam tiku ielikts kā pilots, stūmējam esot valmierietim Ģirtam Kolātam. Kaut arhitektūra un dizains nāca tikai vēlāk, jau tad savam bobam uzkrāsoju vienu citādas krāsas svītru, man mīļa meitene no Lejasciema uzadīja nenormāli skaistas skriešanas zeķes, kuras, kad uzvilku, visi prasīja, no kurienes tādas atsūtītas, tāpat man arī bija galvas lentīte ar uzrakstu Bobslejs. Biju štātīgs puisis," lepojas Strauss, atklājot, ka jau pirmajā sezonā viņa ekipāža pārsteidzoši uzvarējusi Trud čempionātā, kas vienlaikus bija arī PSRS junioru meistarsacīkstes.

"Tobrīd jau jūra bija līdz ceļiem un sacerējos, ka visa bobsleja pasaule man ir vaļā. Tomēr vēl gaidīja sezonas pēdējās sacensības, pēc kurām izlasi bija paredzēts sadalīt divās daļās – četras komandas braukās pa pasaules līmeņa sacensībām, bet četras pa Eiropu. Pirms noslēdzošā, ceturtā, brauciena atradāmies aptuveni 5.–6. vietā, un man garām gāja Dainis Dukurs, kurš nezin kāpēc pateica, ka sestajā virāžā nokritīšu. Laikam tas tā iesēdās galvā, ka tiešām tieši tajā arī nokritām. Izlasē netiku, turklāt pēc atgriešanās mani paaicināja Rīgas Politehniskā institūta rektors Aleksandrs Veiss un pateica, ka jāizvēlas – vai nu gribu būt sportists, vai turpināt studēt arhitektūru un pabeigt augstskolu."

Gorbačovs neatbalsta

Izvēle kritusi uz mācībām. Strauss stāsta, ka jau tolaik viņam patikušas organizatoriskās lietas, tāpēc ātri izdevies kļūt par Politehniskā institūta galveno arhitektu, piedaloties gan Ķīpsalas mācību kompleksa plānošanā, gan arī Ķīpsalas peldbaseina celšanā. "Tas ir mans lielākais lepnums. Es kā peldētājs ieteicu tehniskas nianses, lai baseins atbilstu standartiem, un biju pirmais, kurš pēc ūdens ieliešanas tajā ielec, – man vienmēr ir bijis dzinulis paveikt ko tādu, ko neviens cits nav darījis." Tomēr baseinu cēla ilgi un pastāvēja arī iespēja, ka tieši institūta galvenā arhitekta dēļ 1987. gadā šis projekts tiek pārtraukts. "Kad Latvijā ciemojās PSRS līderis Mihails Gorbačovs, viņš tikās arī ar institūta studentiem. Es, protams, tobrīd pacēlu jautājumu, sacīdams, ka mums ļoti ilgi tiek celts peldbaseins. Domāju, pievērsīšu uzmanību un būs labi, bet izrādījās otrādi – Gorbačovs pajautāja, kāpēc mums vajag peldbaseinu. Viņš stāstīja – kad bijis maziņš, devies cauri mežam uz ezeru, bet mums taču blakus atrodas jūra. Pēc kāda laika peldbaseina būvniecība tika apturēta, pamatojoties uz to, ka Gorbačovs teicis, ka mums blakus ir jūra."