No Rīgas sala turku pirtī

AKMENS RIŠTI ROKĀS RĪGĀ

Pirms spēlēm pret Turciju kopējā noskaņa bijusi divējāda. No vienas puses, sajūta, ka komanda finālturnīram nokļuvusi tik tuvu kā nekad agrāk. «No otras puses, apzinājāmies savas izredzes pret tik augsta līmeņa pretinieku. Visapkārt runāja, ka jau tikšana play-off kārtā ir brīnums. Man pašam, kā atceros, iekšēji bija tāds savdabīgs miers. Nekāda uztraukuma vai spiediena. Domāju, tā sajūta mums arī palīdzēja viņus uzvarēt.» Koliņko piekrīt, ka par piekāpšanos iepriekšējā Pasaules kausā trešo vietu izcīnījušajai komandai neviens nepārmestu. «Interesanti, ka, manuprāt, jau tobrīd tika runāts arī par to, ka Pasaules kausa trešās vietas ieguvēji nekad netiek uz nākamo Eiropas čempionātu,» zīmīgu faktu atgādina vārtsargs. Lai gan, iespējams, sakritība, tomēr pēc 1972. gada finālturnīra tik tiešām nevienai Pasaules kausā trešo vietu ieguvušai Eiropas komandai – vai tā būtu Polija, Francija, Itālija, Zviedrija, Horvātija vai Turcija – neizdevās sasniegt nākamo lielo finālturnīru. Turki gan bija pēdējie, kuri noķēra šo «trešās vietas lāstu», jo 2006. gada Pasaules kausa bronzas medaļniece Vācija 2008. gadā to pārtrauca. «Gatavojoties pirmajai spēlei Rīgā, mēs ļoti daudz analizējām pretiniekus, skatījāmies viņu spēles, mums visu laiku stāstīja, kā viņi veido uzbrukumus – viņiem patīk iesākt ar vārtsarga tālajām piespēlēm. Interesanti bija, jo uznāca pamatīgs sals un spēlējām ar ļoti savdabīgām, šķiet, Tramondi firmas bumbām, pat nezinu, kur viņi tādas tolaik bija izvilkuši. Tās salā kļuva ļoti cietas, burtiski kā akmens. Un Rišti, viņu vārtsargs, nabags, nevarēja to bumbu aizsist pat divdesmit metru no vārtiem,» Koliņko smejoties atceras šķietami nelielu, tomēr ļoti būtisku niansi. «Viss viņu plānotais uzbrukums sabruka jau sākumā. Vēl tur pretiniekiem bija lielas problēmas ar bučiem – tiesnesis pirms spēles vismaz divas reizes viņus sūtīja uz ģērbtuvēm tos pārvilkt. Citādi tā pirmā spēle, neteiktu, ka ar kaut ko būtu bijusi neparasta.