Kas ir vēsture? Fakti un skaitļi? Nē, vārdi un cipari, biezi sējumi ir tikai laika plūduma pieraksts. Īstā vēsture ir cilvēki. Un viņu stāsti. Aiz katras vismaznozīmīgākās statistikas ailes stāv dzīvesstāsts, mirklis no mūžības, ko var noķert tikai tobrīd vai drusku vēlāk, esot blakus. Un tā veidojas jau atkal nākamais stāsts – par to, ko nozīmē fiksēt laiku. Jo kas gan cits ir atmiņas? Laika ietērpšana zilbēs un tēlos, kas ļauj jau citiem citā brīdī un citos apstākļos to izdzīvot no jauna.
Muļķis! Pats tāds! – tā pavisam īsi un, protams, galēji vienkāršoti, tomēr, šķiet, diezgan precīzi varētu raksturot šā gada ASV prezidenta vēlēšanu kampaņu vai vismaz sajūtu, kas lielākajai daļai "vienkāršo" interesentu paliks no tās atmiņā, sekojot līdzi abu kandidātu – bijušās ASV pirmās lēdijas Klintones un nekustamo īpašumu magnāta Trampa – dueļiem un to atreferējumiem.
Tas ir fenomens. Sakiet, ko gribat, bet seriāli ir fenomens. Tehnoloģiju un straujā skrējiena pasaulē, kur it kā taču mums nekad nekam nav laika, vienmēr viss notiek, "garām ejot" un "pa ceļam", tomēr izbrīvējam mirkli, lai vairāk vai mazāk regulāri sekotu līdzi kādai svešai un pat ne īstai dzīvei.
Kā stāsts par pīļu zagļiem, sadzīvisku ķildu risinātājiem un sīku riebeklību novērsējiem var pārtapt simboliskā veselas valsts dzīves un pašreizējās situācijas attēlojumā? Ļoti vienkārši – vajag sakrist laikam un vietai, un cilvēkiem, kas ne tikai stāstu pamana, bet arī nolemj to iemūžināt filmā.
Svarīgs ir pirmais teikums. Bet arī galu vajag zināt. Tā varētu divos teikumos kopā salikt divus Ziedoņus – Imantu un Rimantu. Tēvs esot teicis par to pirmo, dēlam svarīgi zināt, uz ko tas viss iet. Pa vidu tad var visādi. Varbūt arī pie gleznu rāmju griešanas atgriezties, saviem kādreizējiem skolasbiedriem kļūstot par mācekli.
Pasaka. Reiz Ādams sastrīdējās ar Ievu… Kas varētu notikt tālāk? Viss iespējamais patiesībā. Drāma, traģēdija, komēdija. Kā jau dzīvē. Un ja mēs Ādama un Ievas vietā liktu citus vārdus, cilvēkus vai valstis? Starpības jau nekādas.
Laid, lai pulkstenis iet, neturi viņu ciet, – savulaik dziedāja Līvi, un atceros – kad biju maza, katru reizi iztēlojos, ka varētu mēģināt tomēr saķert pulksteņa rādītājus, neļaujot tiem pakustēt. Bet, redz, mūsdienās pēc ne viena vien pētījuma un augstu un mācītu speciālistu novērojumiem izrādās – tas laiks tomēr tāds stiepjams jēdziens.
Tikpat vienkārši, cik šokējoši. Vai vienkārši šokējoši. Vai šokējoši vienkārši. Atceraties senās spēles ar pieturzīmēm, kuru trūkums vai, tieši otrādi, lietojums maina domu uz pretējo?
Ko jūs darītu, ja jūs ieliktu cietumā? Rīgas brīvostas pārvaldnieks Leonīds Loginovs tādā gadījumā krāsotu sienas un būvētu kuģus. Taču, ja viņu cietumā neieliks, viņa "valdīšanas" gals, kas daudziem šķitis gandrīz neiespējams, tomēr samanāms. Proti, par Nemirstīgo Kašķeju dēvētā amatpersona, kas pašreizējā krēslā cieti sēž jau veselu pilngadību – 18 gadu –, šo gadu gatavs noslēgt ar iešanu pensijā. Jeb, kā pats saka, "tīties prom". Vismaz tā viņš apgalvo intervijā SestDienai.
Senie, laika pārbaudi izturējušie teicieni nav tāpat vien radušies. Ja izglītības ministrs Kārlis Šadurskis būtu dzirdējis to, kurā par vilkiem, lāčiem un bēgšanu runa, visticamāk, nebūtu vis vairījies no viena, zinādams, ka tādēļ otram tik un tā nāksies uzskriet. Vēl vairāk, ja viņš būtu bijis Kamčatkā vai jau lasījis SestDienas ceļojumstāstu, zinātu, ka no lāčiem, piemēram, vispār labāk nebēgt – tik un tā viņi skrien ātrāk.