SestDienas anotācijas

Citplanētieši un tukšas telpas

Ko jūs domājat par 8. martu? Un ko – par ārpuszemes civilizācijām? Man vienmēr šķitis, ka otrais no tiem ir ideāls objekts, kurā apvienot visas cilvēces bailes un cerības vienuviet. Bailes no svešā un nepazīstamā, bailes no lielākas gudrības un augstākas tehnoloģiskās attīstības. Vienlaikus – bezgalīga ziņkāre un interese par visu, kas ir "ārpus" pieņemamā un jau zināmā robežām.

3. marts, 2017, 9:47

Sekotāji

Mūsdienās sen nevienam vairs nav tikai viena seja. Bez tām, ko rāda un ko slēpj "parastajā" dzīvē, vēl ir arī virtuālā. Reizēm pat šķiet, ka tā "dzīvo" kaut kā nu jau gandrīz vairāk un aktīvāk (pat ja brīžiem gandrīz bez mūsu pašu ziņas) nekā tā miesiskā un īstā.

23. februāris, 2017, 17:30

Dzimtas spēks pret robežsienām

Viņa ir gudra, pati ar savu tirgus ekonomiku, kas, ticiet man, strādā labāk nekā jebkura augstos amatos esošu kungu izdomāta sistēma. Viņa skaidri zina, ko grib, un savus mērķus prot īstenot. Nekad nepaliks atbildi parādā, un, ja gadīsies pie viņas ciemoties, brokastgaldu viegli sajauksiet ar lepnu kāzu cienastu. Vienvārdsakot – ja kādreiz jums būs tā laime iepazīties ar Mari Latgalē, nekad viņu neaizmirsīsiet. Un ko līdzīgu es varētu teikt vēl par vairākiem desmitiem, pat simtiem cilvēku – par saviem radiem, manai dzimtai piederošajiem, ar kuriem ļoti lepojos.

17. februāris, 2017, 10:46

Mīla, mūri un Purvciems

Mikrorajonu daudzdzīvokļu māju virtuvēs ir liels spēks – šķiet, tās spēj uzsūkt neaptveramu daudzumu emociju, kaislību, filozofisku domu un, jā, arī pavisam fiziski – cilvēku. Ne par velti savulaik tieši tur notika viskarstākās politiskās diskusijas. Jebkurā studentu ballītē agri vai vēlu viss kurss nemanāmi bija satilpis tajos pāris kvadrātmetros starp izlietni un ledusskapi, un no rīta – kāds no izturīgākajiem vēl ilgi sarunājās ar gāzes plīti Veru. Par smaržu karuseļiem, kurus var sajust arī tagad, vakariņu laikā kāpjot uz augšējiem stāviem, tiek stāstītas leģendas.

9. februāris, 2017, 18:00

Labrīt!

Sadzīs viss, kam nevajag dzīt, – savā otrajā dzejoļu krājumā Bēdas uz nebēdu rakstīja Klāvs Elsbergs. 5. februārī paiet 30 gadu kopš baisās ziņas, ka Klāvs naktī miris, pulksten 1.40 Dubultu rakstnieku jaunrades namā nokritis no 9. stāva caur gaiteņa lielo logu. Liecinieki, kas pēdējie bija bijuši ar viņu kopā, trīs vīrieši un trīs sievietes no Maskavas literārajām aprindām, pēc neoficiālas informācijas, ar Kremlim tuvu stāvošiem radiem, sniedza pretrunīgas liecības, skaidrs bija tikai viens – ka viņi melo.

2. februāris, 2017, 18:00

Māras zemes Sīzifa akmeņi

Agrāk sapņos es mēdzu lidot. Ne gluži kā lidmašīna, augstu debesīs, bet dažas pēdas virs zemes. Tā bija laba sajūta. Kādu laiku vairs nesanāk, un man trūkst šī netveramā viegluma.

26. janvāris, 2017, 17:50

Patriotiskie žesti

Teikt vai neteikt? Tāds, šķiet, krietni bieži izrādās tas mūžīgais jautājums. Par to, kā "pareizi" paust kritiku un runāt par problēmām, nevienu neaizskarot, tomēr vienlaikus panākot, ka teiktajam tiešām tiek pievērsta uzmanība, gan tūkstošiem grāmatu sarakstīts, gan īpaši treniņi tiek organizēti. Tomēr nez kāpēc konkrētajā situācijā tas vienalga vienmēr izrādās grūtāk, nekā šķitis. Kāds vienalga apvainosies. Kāds nevis atzīs kļūdas, bet saskatīs slēptas intereses un minēs "kam tas ir izdevīgi". Un vēl grūtāk, ja tas ir par lietām, kas pašam sāp, un rezultāts tiešām svarīgs.

12. janvāris, 2017, 18:35

Tiem, kas rāpo un kas lido

Padziedāsim! – tā par Latvijas bardu ciltsmāti dēvētajai Austrai Pumpurei patika iesākt koncertus. Viņa vārda vistiešākajā nozīmē šķita nemirstīga, arī pati par saviem 88 gadiem esot teikusi – tāds labs cipars, kā divas bezgalības. Arī dziesmās viņa, šķiet, izdziedāja bezgalību – nenopucēti, vienkārši, bet tieši tāpēc tik trāpīgi un īsti. Viņa dziedāja un uz dziesmu aicināja visus. Nešķirojot.

5. janvāris, 2017, 18:02

Personīgi Jums

Kāds Jums bija gads? Ja ļoti personīgi, man darba, protams, bija par daudz, iedvesmas par maz, sāpīgie mirkļi atnāca pārāk negaidīti un pēkšņi, priecīgie – vienmēr bija par īsu. Nācās atvadīties no ļoti īpašiem un lieliem cilvēkiem. Pabiju mūžīgo sniegu neatsaldējamos ledājos un arī saules izdedzinātos tuksnešos – tiešā un pārnestā nozīmē. Galējībās grūti dzīvot, teiksiet? Jā, nebija viegli, toties interesanti. Bija skaisti. Bija neaizmirstami.

23. decembris, 2016, 8:54

Apēst tevi

Sen atpakaļ, kur tie gadi, es reiz vienā vīriešu žurnālā uzrakstīju, kā tagad teiktu, feiko ziņu, ka varēs iegūt gaļu, nenogalinot mājdzīvniekus.

16. decembris, 2016, 12:10

Mūžīgā vēlme pēc

Man nav ko teikt – godīgi atzīst aktieris Ivo Martinsons, skaidrodams, kāpēc nevarētu šobrīd strādāt par režisoru. Otrs iemesls – tad būtu jātaisa tikai tāds darbs, ko pats spēj sagremot. Divas it kā vienkāršas atziņas, kuras absolūti atbruņo ar savu godīgumu, līdz pēkšņi tu saproti, cik patiesībā reti ko tādu mūsdienās kāds atzīst.

9. decembris, 2016, 6:53

Mazās un lielās revolūcijas

Vista vai ola. Kurš var atbildēt – ne tikai kas pirmais, bet arī kas svarīgāks? Tieši tāpat nebeidzama diskusija vienmēr bijusi par to, kas vēsturi ietekmē vairāk – konkrētas personības, kuras maina notikumu virzību, vai notikumi, kuru dēļ noteiktiem cilvēkiem paveras tāda iespēja.

2. decembris, 2016, 8:46

Šodien

SestDienas anotācijas