Par šo es biju domājusi paklusēt, lai neuzjundītu jūtas, lai nebūtu tā, ka izklausās tik interesanti un jūs arī būtu gribējuši redzēt, bet tad izrādās, ka viss beidzies un nav apskatāms.
Sēdēju ceturtajā rindā un grozījos – visu laiku gribējās paskatīties uz tiem skaistajiem cilvēkiem zālē. Par laimi, ik pa brīdim kāds no viņiem kāpa uz skatuves, lai viņus varētu aplūkot pamatīgāk. Runa, protams, ir par Spēlmaņu nakti viņnedēļ, bet ar mani tā notiek visās oficiālajās ceremonijās.
Ikgadējā Austras balva ir nonākusi pie sava īpašnieka, ar to ir uzsvērts kāda noteiktā laika nogrieznī tapuša vai iznākuša mūzikas albuma nozīmīgums. Balva tika radīta kā alternatīva jau pāris gadu desmitus piešķirtajai Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvai, kas kopš nesena laika beidzot tiek arī saukta par to, pēc kā izskatās, – par Zelta mikrofonu.
Domāju, ka mūsdienu Latvijā baznīcā neviens neuzdrīkstētos ierīkot grāmatnīcu, mākslas centru, krogu vai dzīvokļus. Pat ja gribētu un būtu potenciāls, bailes no kolektīvām dusmām un trakiem komentāriem internetā būtu lielākas par iespējamo piedzīvojumu un labumu. Varbūt tāpēc, ka padomju laikos postītas, tagad baznīcas žēlo un atjauno, bet cik bieži tajās ieiet? Pavisam maz.
Oktobris ir tas brīdis, kad cilvēks iekšēji sagatavojas tumsas laikam. Tumsa mūs visus sāk diriģēt bez izņēmuma, mēs kļūstam lēnāki, miegaināki un, iespējams, saprotošāki cits pret citu. Ziemeļu lielveikalos sāk parādīties pirmie mandarīni, fona mūzikā neizbēgami iezogas dziesmas par ziemu, salu un Ziemassvētkiem.