Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Es domāju

Es domāju, tātad es esmu. Renē Dekarts XVII gadsimtā to pateica tikai vienreiz, bet cilvēki to atkārto atkal un atkal līdz pat XXI gadsimtam. Es atskatos, tātad es atceros. To saku es, bet to noteikti kāds jau ir teicis pirms manis.

Ir 2020. gads. Sociālajos tīklos nesen kāds bija rakstījis, ka "2020. gads ir vissmukāk pierakstāmais gads". Tas ir arī gads, kad TV ekrānos neviens nesola sniegu un ir skatāma uguns tiešraide no Austrālijas savvaļas ugunsgrēkiem. Kamēr uguns ņem, ko var paņemt, pārējā pasaule tajā noskatās un notur lūgšanas. Arī es centos tajās trijās kopīgo lūgšanu minūtēs aizvērt acis un lūgt. Kamēr uguns ņēma, ko var paņemt, visa pasaule kopīgi rakstīja dzejoli par lietu. Kad mēs atvērām acis, Austrālijā atkal solīja lietu. Tomēr atvērt acis un skaidri ieraudzīt, ka klimata krīze ir reāla, mums vēl ir bail. Lai atcerētos, ir jāatskatās. Varbūt cilvēcei ir beigušās idejas par to, ko darīt. Jo sadarīts ir ļoti daudz. Zeme var ilgi klusēt, bet kādā brīdī tā sāk mums atbildēt.

Es atskatos, tātad es atceros. Šādas domas parasti pārņem pēdējās vecgada dienās, bet man veco gadu atmiņu albumus gribas šķirstīt pēc svētku maratona, kad rasols ir apēsts, šampanietis izdzerts, galdi novākti un jaunākās ziņas ir saskaitījušas, cik suņu salūta laikā aizbēguši no mājām.

1. janvāris parasti atgādina pazudušo lietu biroju, kurā cenšamies atrast to, ko negribam atstāt vecajā gadā, un cenšamies atcerēties, vai apsveicām visus cilvēkus, kurus gribam paņemt sev līdzi jaunajā gadā. Mani pēc prezidenta Egila Levita uzrunas nepameta divas domas. Doma par pašcieņu un doma par to, kāds bija 1920. gada janvāris Latvijā. Iestājoties 2020. gadam, es gribēju atskatīties uz vietu un laiku, kurā neesmu bijusi, un saprast, vai gadsimta laikā latviešu pašcieņa ir samazinājusies vai, gluži otrādi, pieaugusi.

XX gadsimta sākuma Latvija bija vieta, kur Rīgā pa ielām pastaigājās dzeja: Aleksandrs Čaks, Eriks Ādamsons un citi dzejnieki. Rainis jaunajā desmitgadē nodzīvoja vēl deviņus gadus, turklāt kādu laiku vadīja 1919. gadā dibināto Latvijas Nacionālo teātri. XX gadsimta sākuma Rīgā varēja satikt režisoru Eduardu Smiļģi, kurš pēc Dailes teātra dibināšanas to vadīja no 1920. līdz 1964. gadam. Paradoksāli un bēdīgi, ka 2020. gada Rīgā Smiļģa seja rotā JRT ēku bez jumta Lāčplēša ielā. Pirms gadsimta visi zināja, kas ir Indulis un Ārija, kas ir Lāčplēsis. Tolaik tas bija gluži vienkāršs apzīmējums tautas noskaņojumam un iekšējam stāvoklim. Būt drosmīgam un varonīgam bija nepieciešamība, nevis izlikšanās vai uzmanības pievēršana.

XXI gadsimta Latvijā varoņu nav, jo par tādiem ne tikai politikā pašpasludinās pārāk daudzi. Apzīmējumam "līderis" piemīt kaut kas negatīvs, nepieņemams. Toties XXI gadsimta Latvija nav iedomājama bez dzejas, teātra mākslas un kultūras. Cilvēki tiecas pēc garīga piepildījuma, jaunākā paaudze nav aizmirsusi, kas ir Lāčplēsis.

Es atskatos, tātad es atceros. Dzīvošanas ritms strauji paātrinās. Laiks, kad cilvēki nesteidzīgi Rīgas kafejnīcās spēlēja šahu, Ojārs Vācietis un Imants Ziedonis ar dzejas lasījumiem piepildīja lielas zāles, nemaz nav tik sen. Mēs visi esam amoka skrējienā, tomēr ik pa laikam apstāties un padomāt ir ļoti vajadzīgi. Nepieciešami. Varbūt pietiek tikai ar to, ka es domāju. Es domāju, tātad esmu līdzjūtīgs. Jo cilvēka vienīgais līderis ir viņa paša sirds. Es jūtu, tātad es esmu. 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja