Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

15 minūtes

Baltijas ceļš, Vidzemes šoseja, 1989. gada 23. augusts.

23. augusta pēcpusdienā Preses nama klusais pagrabs kļuva pavisam kluss. Kolēģi – fotogrāfi – cits pēc cita aizbrauca. Kur nu kurais. Katram acīmredzot bija kāda doma, kur un kā labāk fotografēt izsludināto pasākumu Baltijas ceļš. Zināju, viens aizbrauca uz Latvijas–Igaunijas robežu. Uz Latvijas–Lietuvas robežu aizbrauca vairāki. Droši vien tāpēc, ka tā atradās tuvāk Rīgai un bija cerība ātrāk tikt atpakaļ, lai varētu paspēt to nodrukāt jau nākamā rīta avīzē. Vēlā pēcpusdienā jau visi bija prom. Pagrabs bija tukšs un kluss.

Es nekur braukt negribēju. Pēdējās dienas bija pilnas notikumu. Tajā brīdī, kad tie notika, par to, cik tie nozīmīgi, tik tiešām nedomāju. Bija jāpaspēj. Un tas trakums – ne tikai safotografēt, bet laikus tikt atpakaļ fotolaboratorijā, lai attīstītu filmiņu, uzkopētu fotogrāfiju. Avīzei bija savs grafiks, kad tā nododama tipogrāfijā drukāšanai. Tur tām fotogrāfijām bija jābūt. Bija notikumi, kurus bija jāpaspēj safotografēt, bija tādi, kurus gribēju, bet nespēju paspēt. Īsi sakot – biju diezgan noguris.

Nolēmu, ka vienkāršākā un efektīvākā Baltijas ceļa fotogrāfija varētu būt tepat Rīgā, tepat uz tilta. Tā, lai cilvēki rokās sadevušies un karogi un Vecrīga fonā. Ja viss ietu no rokas, varētu vēl līdz Vecrīgai aizskriet. Tāds plāniņš bija. Bet līdz tam vēl bija diezgan daudz laika un tepat laboratorijā arī vēl daudz darāmā.

Un tad iezvanījās telefons.

Klausule sievietes balsī man jautāja, vai es vēloties Baltijas ceļu fotografēt no helikoptera. Teicu, ka gribu. Es parasti uzreiz saku, ka gribu. Tad jau vēlāk var izdomāt, kā to dabūt gatavu. Šoreiz ķeza bija tāda, ka domāt vairs laika nebija. Klausule sievietes balsī teica – tad jāpasteidzas, jo helikopters Spilves lidostā pacelsies gaisā pēc piecpadsmit minūtēm. Es atrados Preses nama pagrabā, bet pagrabs – Ķīpsalā. Paķēru savu fotosomu. Kolēģi to sauca par "Liepiņa neseseru". Tajā vienmēr atradās visa mana tālaika fototehnika, gatava darbam, un filmiņas vienas nedēļas komandējumam. Šajā ziņā biju gatavs ik mirkli.

Sāku skriet. Galvā skanēja – piecpadsmit minūtēs, piecpadsmit minūtēs...

Vestibilā stāvēja Preses nama direktora Dundura šoferis. Šķiet, ar kādu sarunājās. Lūk, tā jau bija īsta veiksme. Direktors tika vadāts melnā volgā, kurai bija kompartijas centrālkomitejas īpašais numurs. Ar tādu varēja braukt bez bēdu. Tas bija tas, kas vajadzīgs.

Iespējams, vairāk mans satrauktais izskats, ne tik daudz manis sauktais – skrienam, skrienam ātrāk, jāpaspēj! Uz kurieni jāskrien, kas jāpaspēj? Kas tur daudz ko skaidrot. Jāskrien! Un mēs skrējām. No malas droši vien tā izskatījās pēc ārkārtas evakuācijas. Pa ceļam direktora šoferim tik vien paspēju pateikt, ka uz Spilves lidostu. Nekādu piecpadsmit minūšu vairs nebija.

Tad mēs braucām centrālkomitejas melnajā volgā. Diezgan ātri.

Kad lidostā izbraucām uz skrejceļa, helikoptera lielais propelleris jau griezās. Tagad domāju – tas tik bija skats. Melna volga, kura, lielā ātrumā iebraucot tukšajā lidostā, strauji nobremzē pie helikoptera, kurš pēc mirkļa gatavs pacelties.

Lēcu ārā, lēcu iekšā. Lidojām.

"Uz kurieni?" pilots jautāja. Jautājums vietā. Helikopterā sēžot, standartatbilde "uz priekšu" šķita nepiemērota. Bija jādomā kas cits. Steigas patiesībā arī vairs nebija. Kopīgi nolēmām, ka jēdzīgākais variants šim gadījumam varētu būt Vidzemes šoseja. Tā no augšas labāk pārskatāma. Tā arī lidojām. Vispirms līdz Cēsīm, vērojot, kā tauta pulcējas. Tad atpakaļ. Cilvēki rokās sadevušies, ķēde. Akcijas laiks – piecpadsmit minūšu.

Reizēm man jautā – kas tas par helikopteru, no kurienes tas tāds uzradās? Tiešām nezināju. Pašam gribējās uzzināt, nevis klausīties visādas sazvērestības teorijas.

Pirms dažiem gadiem vienā no svētku pasākumiem, satiekot Daini Īvānu, pajautāju viņam par helikopteru. Viņš zināja. Un stāsts izrādījās vienkāršs un saprotams. Lidaparātu Tautas frontes vadība bija nolīgusi, lai tajā dienā nogādātu frontes vadību uz Latvijas pierobežu, kur bija paredzēts svinīgs pasākums. Tā smalki. Tai pašā laikā – nedroši. Jāatceras, ka Latvija tai laikā vēl bija PSR sastāvā ar visām no tā izrietošajām sekām, gan VDK, gan citām drošības struktūrām un to entuziastiem. Visnotaļ ticama bija Īvāna piebilde šajā sakarā – toreiz saņēmām signālus. Tāpēc, lai būtu droši, Tautas frontes līderi sasēdās neuzkrītošās vieglajās automašīnās un citu mašīnu straumē aizbrauca uz pierobežu.

Bet fotogrāfijas šad un tad noder. Drīz pēc notikuma fotogrāfija, kura nonāca arī Šveices fotogrāfijas muzeja Lozannā Musee de l’Elysee krājumā, tika izdota pastkartes formā. Tā bija nopērkama daudzviet Eiropā. Uz tās bija rakstīts – Baltic Way, 23 aout 1989 Lettonie, URSS.


Laikraksta Diena 2018. gada kalendāru veidoja fotogrāfa Aivara Liepiņa melnbalto fotogrāfiju izlase. Visu 12 mēnešu fotogrāfijas kopā ar fotogrāfa veidotajiem stāstiem var apskatīt portāla Diena.lv veidotajā sadaļā - Mirklis pirms!

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Burova kļūšanu par Rīgas mēru vērtēju

Kopā nobalsojuši: 1050

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Veselība

Vairāk Veselība


Dārza Diena

Vairāk Dārza Diena


Senioru Diena

Vairāk Senioru Diena


Dienas padomi

Vairāk Dienas padomi


Būve un interjers

Vairāk Būve un interjers


Cits

Vairāk Cits