Ceļot ir skaisti!
"Savā laikā izceļoju bijušo savienību – Kamčatku, Kaukāzu, Krimu, Vidusāziju. Uz ārzemēm – uz Ungāriju – mani pirmo reizi palaida tikai tad, ka kolhoza priekšsēdētājs, bijušais čekists, garantēja," atceras Rūdolfs Kalliss. Ar savu kundzi Ausmu arī viņš iepazinās ceļojumā – pirms 40 gadiem Gruzijā. "Intereses, ātrums, gaumes saskan," saka Rūdolfs un piebilst, ka sīki konfliktiņi visiem gadās, bet tiem vai nu nav jāpievērš pārlieku liela uzmanība, vai uzreiz jāatrisina.
Kallisiem ir daudz ceļojumu stāstiņu: "Grūti pateikt, kurš visskaistākais ceļojums. Visinteresantākais – Amerika, kur bijām pie māsīcas. Spānijā ēdienu pasūtījām pēc bildēm, kas uz sienas. Domāju, ka man atnes cūkas pavēderi, jo tādi kā pupi… Izrādās astoņkāja taustekļi!" No katras pilsētas, kur bijuši, viņi ved mazas glāzītes vai piņģerotus. Ar nepacietību gaida no Islandes ceļojuma atgriežamies Rūdolfa māsīcu, kurai pieteikts daudz fotografēt, jo tad varēšot paskatīties un padomāt, vai gribas turp aizbraukt pašiem. "Agrāk pēc braucieniem taisījām bildes, likām albumā, ir arī video no ceļojumiem. No Norvēģijas vien četras kasetes – var redzēt, kā daba mainās. Fotoalbumu jau par daudz, tagad glabājam bildes datorā," rezumē Rūdolfs.
Bet nav jau jāskrien pa pasauli apkārt. Tikko viņi bijuši Rožu svētkos Tukumā, divas dienas ceļojuši pa Zemgali, ar mazbērniem braukuši uz Pērnavas ūdens atrakciju paradīzi. Reizēm pat pietiek ar dažām stundām mežā, lai saprastu, cik Latvija ir skaista un bagāta. Ausmas hobijs ir sēņošana, bet Rūdolfs varot mierīgi sēdēt mašīnā, gaidīt sēņotāju: "Man tik vienas sēnes garšo – kundziņi. Atceros, mamma taisīja pavisam vienkārši – novārīja sālsūdenī."
Viss notiek, kā jānotiek
Bet tā – vienos ceļojumos dzīvojot – jau nav bijis visu laiku. "Tikko nosvinēju 38!" pajoko Rūdolfs. Dzimis viņš Dobelē baltvācu ģimenē. "Tēva senči nāca no Ukrainas. 1908. gadā grāfs Manteifels aicināja vāciešus pie sevis strādāt uz Kazdangas muižu, un tad tēva vecāki arī atbrauca. Mātes senči arī bija vācu izcelsmes, Dobelē dzīvoja jau vairāk nekā simts gadus, viņiem piederēja tā sauktais Tilta krogs, ko 1939. gadā nojauca, jo vajadzēja būvēt ceļu. Esmu izsekojis, ka dzimtā īsta latviete bija mammas māte, kura nodzīvoja 106 gadus," dzimtas vēsturi ieskicē Rūdolfs, uzsverot: "Lai gan pasē ierakstīta tautība – vācietis, sirdī esmu simtprocentu latvietis."
Piecdesmitajos gados no pilsētas visus sadzina kolhozā, Rūdolfam bija 14 gadu un viņam lika strādāt uz traktora par piekabinātāju. Sējas un ražas laikā bija jāstrādā 24 stundas, lai arī otras 24 skaitījās brīvas, atpūtas nebija. "Nevarēju vairs skolu pavilkt, jo ģimenē bija jaunāki trīs brāļi un māsa. Tēvs bija kritis karā vācu pusē. Te, Latvijā, 1941. gadā viņš bija mežā, tas bija tieši izsūtīšanas laikā. Ar brāli pēc tam izsecinājām, ka viņa nāve mūs paglāba no 1949. gada izsūtīšanas, jo uz mājām bieži nāca provoktori un mammai prasīja, kur vīrs," atceras Rūdolfs Kalliss. Vienu gadu par traktoristu viņš nostrādājis bez tiesībām. "Spītīgi nestājos komjauniešos. Vairākas reizes partorgs izsauca un sāka biedēt ar "sūtīšanu pie baltajiem lāčiem". Palika bail, jo apkārt atmosfēra bija tāda dīvaina, tad nu paglābos krievu armijā, pats piesakoties komisariātā," situāciju skaidro Rūdolfs.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 3. augusta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!