Nav jēgas plati likt otrreiz

Arī Jānis Hartmanis saistīts ar atjaunotās Latvijas militāro dienestu: 1991. gada 9. septembrī Zemessardzes priekšnieks Gorbunovs viņu iecēla par 27. Ogres Zemessardzes bataljona komandieri. Tagad tas ir 54. Inženiertehniskais bataljons – viena no retajām vienībām Bruņotajos spēkos, kas pilda uzdevumus, kuri saistīti ar ikdienas risku, piemēram, neitralizē sprādzienbīstamus priekšmetus.

Pedagogi trīs paaudzēs

Jāņa vectēvs Hugo kā Latvijas armijas kareivis piedalījās divās Atbrīvošanas kara kaujās: 1919. gadā pie Liepājas pret bermontiešiem un 1920. gadā Latgalē pret Sarkano armiju. Neviens no senčiem nekāds lielais saimnieks nav bijis, tomēr vairāki cietuši no komunistu represijām. Jāņa māte Velta nāca no lielas ģimenes, kurā vecāki agri aizgāja mūžībā, tāpēc bērnus "izmētāja" pa audžuģimenēm. Mātes jaunākā māsa Ilga 1941.–1942. gadā izsūtījumā Sibīrijā nomira bada nāvē. Savukārt tēvs Aldis Hartmanis 1944. gada vasarā pievienojās latviešu leģionam. Par laimi, viņš bija saglabājis līdz 1945. gada septembrim pagarinātu Jelgavas ģimnāzijas skolnieka apliecību. Tāpēc, karam beidzoties, filtrācijas nometnē iznāca pavadīt tikai pāris nedēļu.

Pēc kara Aldis Hartmanis ilgus gadus strādāja par skolotāju, tāpat kā viņa tēvs Hugo. Skolotāja bijusi arī Jāņa vecmāmiņa no tēva puses Nadīna. Droši vien tāpēc Jānis savulaik izvēlējās studijas Liepājas Pedagoģiskajā institūtā. Tātad – pedagogs jau trešajā paaudzē! Ģimenē vecāki dēlu un meitu (māsa Anita) audzinājuši, tā sakot, pie darba. Pašam Jānim tāpat allaž paticis kaut ko meistarot. Tādu skolēnu brīvlaiku, kurā vaļojies, neatceras. Kad puika nāca tādos gados, kad var dot rokā āmuru, tēvs iekārtoja viņu kokzāģētavā naglot kastītes. Vecāki Jelgavā būvēja māju, lai nopelnītu naudu, audzēja kartupeļus, tomātus, kāpostus... Nācās arī ar tiem braukt tēvam līdzi uz tirgu.

Tomēr dzīvē dažkārt notiek pēc principa: cilvēks domā, Dievs dara. Jāņa pusaudža gadi sakrita ar vecāku šķiršanos. Dēls palika pie mammas, un, atceroties to laikposmu savā dzīvē, viņš nošūpo galvu: "Nu, darīju, ko gribēju!" Tomēr jaunais cilvēks drīz atskārta, ka šāda brīvība nav labākais variants un ka viņa dzīvē nepieciešams, tā sakot, lauziens. Skaidro, ka savā civilajā dzīvē tobrīd nesaskatījis jēgu. Tāpēc sekoja lēmums: brīvprātīgi doties dienēt tajā pašā padomju armijā. Šāds lēmums tolaik nozīmēja papildu bonusu, tāpēc nokļuvis labā vietā – Ziemeļigaunijā, Tapā un Rakverē, 207. zenītraķešu brigādes štāba operatīvajā daļā. Jaunais karavīrs varēja lepoties ar labu vidusskolas diplomu un glītu rokrakstu, tālab drīz pēc ierindnieka pirmo iemaņu apguves dabūja praporščika darbu – ar dokumentiem. Kad dienesta divi gadi tuvojās beigām, krievu virsnieki apsviedīgo puisi vienā mutē mudināja stāties augstskolā, lai gan, piemēram, šofera darbā tolaik varēja nopelnīt vairāk. 

Pēc institūta beigšanas jaunais pedagogs vairākus gadus strādāja par skolotāju, vēlāk bija Ikšķiles Tautas deputātu padomes priekšsēdētājs. Sākoties atmodas procesiem, ikšķilieši tajos ļoti aktīvi piedalījās, un, protams, viņu vidū – arī Jānis Hartmanis. Pieminot savus represētos senčus un ar sirdi un dvēseli iestādamies par Latviju kā neatkarīgu valsti. Toreizējais Ogres rajona Tautas deputātu padomes priekšsēdētājs Ēriks Zaķis piedāvāja viņam uzņemties Ogres rajona zemessargu koordinācijas štāba vadību. Pēc tam nāca zemessargu bataljona komandiera pienākumi