Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Pa sūru taku pie salda augļa

Laukos dzīvojošos, arī Eglonu Brūnu, pandēmija gandrīz neskar, viņš pastāsta: "Ceļos pirms pulksten sešiem, pavingroju un kopā ar Radio 2 atskaņoto nodziedu valsts himnu. Tad izstaigāju riņķi pa dārzu, apskatos, kā zaķi lēkājuši ap ābelītēm. Manējās tikai paosta, jo pamatā ir plūmjlapu ābeles, kas garaušiem negaršo."

Zaļā dāma

Jautāts par dārzā augošo augļu koku skaitu, Eglons Brūns atjoko: "Tikpat, cik man matu uz galvas, neesmu skaitījis. Pēc platības varētu būt pusotrs tūkstotis kopā ar grāvju kantēs izstādītajiem hibrīdiem."

Necilu vietu pēdējiem pieredzējušais dārzkopis ierāda tāpēc, ka uzticoties Mičurinam, un pamato: "Viņš hibrīdiem nedeva labu zemi. Ja tur kociņš izdzīvo un ir kaut mazi, bet ēdami augļi, priecājos. Vēlāk sēklaudzi uzpotēšu uz pundura vai puspundura celma, ielikšu labākā vietā, un varētu būt vērtīgi āboli. Tāpat ir ar cilvēkiem – no lepnos apartamentos augušā nereti sanāk tukšais zieds."

"Vietējie selekcionāri sakrusto greznas franču un dienvidu šķirnes, augļi iznāk lielāki, bet kā šīs ābeles jutīsies bargākā ziemā?" spriež agronoms ar maģistra grādu. Viņaprāt, mūsu klimatiskajai joslai piemērotākas ir tās ābeles, kas šeit augušas gadu simtiem. Topošajām šķirnēm Eglons meklē krustmātes: "Zaļā dāma ir meitene, ar kuru forši sadancojām. Viņai bija skaists zaļš tērps, ābelītei – zaļi āboli, kas nogatavojušies kļūst dzelteni un saldi. Otram hibrīdam devu vārdu Ruta, par godu bijušajai Bulduru Dārzkopības tehnikuma direktorei. Neliegšos, arī pa kādas brūtes vārdam ābelītēm ticis. Kad aizvedu savus ābolīšus uz izstādi, sagriežu, dodu cilvēkiem pagaršot un, ja slavē, apjautājos, kāds vārds auglim piestāvētu. Citreiz nosaucu simpātiskas pircējas vārdā."

Ar gūto pieredzi dārzkopis, bioloģiskās zemnieku saimniecības Meldri E. B. īpašnieks dalījies grāmatā Ābeļu selekcija.  


Leģionāra dēls

"Dzenim nav tik raibs vēders kā mana dzīve," atzīst vīrs, kurš izsāpētos belzienus atspoguļojis dzejoļu krājumā Sarkanbaltsarkano karogu paceļot un autobiogrāfiskā stāstā Nepakļaujamais.

"Izaugu bez tēva – viņš tika izsūtīts uz Sibīriju. Vienu ābelīti nosaucu Leģionāra bērni," nopūšas seniors. Nepilnus četrus gadus vecais puisēns sūtīts ganos. Ar saulīti prom, ar saulīti mājās. Kad govis pārdzītas, vēl lapas cūkām jāsalauž, un neviens neprasa, vai bērniņam tas pa spēkam. Ja lopi izlaužas cauri sklandām, saplēš tesmeņus vai izbradā auzas, vakarā gaidāms pēriens. Reizēm māte pa logu pasviedusi segu, lai dēlēns bēg, slēpjas, jo saimnieks viņu jau meklē ar kabeļa fragmentu rokās...
Pirmos ogulājus zēns iestādījis desmit gadu vecumā. Mēģinājis potēt ābeles, bet par to no nežēlīgā saimnieka dabūjis ar pipku, tāpēc, mācoties Bulduru Dārzkopības tehnikuma pirmajā kursā, apņēmies veidot savu augļu dārzu. Lai neviens nevarētu "uzbraukt".

Eglons Brūns atceras: "Nevarēdami citādi tikt ārā no kolhoza, kur faktiski bijām dzimtcilvēki, daudzi devāmies mācīties uz pilsētu. Paralēli nodarbojos ar sportu, cīnījos, šāvu un šahu spēlēju. Ar nākamo Latvijas čempioni Dzenīti un pat Mihailu Tālu esmu spēlējis."


Taisnprātība

Pēc tehnikuma un obligātā karadienesta Eglons uzsāka bioloģijas studijas Latvijas Universitātes vakara nodaļā. Vecāki lepojās, bet materiāli nepalīdzēja. Visādi atbalstīja otru dēlu Egilu, kurš kļuva par gleznotāju. Ar dzīvesvietu un iztikšanu Rīgā Eglons sevi nodrošināja, strādājot par auto apmācības instruktoru. Tomēr slodze izrādījās nepanesama, puisis pameta augstskolu, devās peļņā uz dienvidu republikām. 

"Saskaroties ar tur valdošo korupciju un alkoholismu, reiz atklāti parunāju ar kādu kompartijas sekretāru. Viņš atzina: jā, ir šīs problēmas, bet ko darīt, jaunu revolūciju taisīt? Ja vairāk būtu godīgu cilvēku… Pie siles ir tie, kas no sistēmas barojas, un viņu radi," atceras seniors. Kad jaunības maksimālisms sen aiz muguras, viņš dzīvi uztver mierīgāk. Eglons: "Apnicis, ka mani sit. Ir nācies ar svēto Pēteri aprunāties: kādiem nepatika mani uzskati, uzrīkoja autoavāriju. Tomēr izdzīvoju."

Kubaņā Eglons noklusējis, ka ir sertificēts agronoms, sācis kā strādnieks. Kubaņas Lauksaimniecības institūtā iegūtās zinības centies izmantot praksē. "Kolhozā bija pieņemts apgriezto augļu koku zarus ar zirgiem vest prom uz citu lauku. Bet zari taču deg! Sadabūju kastu atliekas iekuram, dīzeļdegvielu, manis norīkotie brigādes cilvēki to paveica, un pavasarī atsūtītā komisija brīnījās – kur tie zari palikuši, citiem lauki pilni..." Jaunais speciālists rosinājis bišu stropus vienmērīgi izkliedēt pa visu dārzu, nevis vienuviet, lai veicinātu apputeksnēšanu. Visvairāk pārsteidzis, ka tur augļu koki ar ķimikālijām tiek apsmidzināti līdz divdesmit reizēm sezonā. 

Ar nākamo dzīvesbiedri Eglons iepazinies Krievijā, kad, kā pats saka, vēl nesaprata Latvijas zemes un tautas vērtību. "Latviešu draudzene mani nesagaidīja no dienesta armijā, bet krieviete pabalstīja, kad pārvietojos uz kruķiem. Apprecējāmies, bet, kad atvases paaugās, mūsu ceļi šķīrās," atklāj sarunas biedrs.


Ar Latviju krūtīs

Lentīti Latvijas karoga krāsās Eglons Brūns sprauž pie apģērba arī ikdienā. Atmodas sākuma posmā iesaistījies Vides aizsardzības kluba un Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) aktivitātēs. Viņš turpina: "Liepājas 5. vidusskolas direktore Krūma ļāva mums tur pulcēties. 1988. gadā nolēmām sevi pieteikt, paceļot virs skolas ēkas Latvijas simbolu. Ilze Ozola uzšuva karogu, Edgars Plēsums sagatavoja mastu, piedalījās arī skolēni, un 11. novembrī man bija gods karogu pacelt. Krievu puišeļus, kas naktī karogu noplēsa un samīdīja, dabūja rokā, bet milicijas priekšnieks viņus tikai pabāra un atlaida mājās. 

Vēlāk manis vadītajai LNNK Liepājas nodaļai Rīga piespēlēja dažus kadrus ar radikāliem saukļiem, tie pārņēma vadību. Sapratis, ka viņi ir čekas aģenti, partijā Tēvzemei un Brīvībai/LNNK stāties atteicos. Mēs, latvieši, neesam vienīgie tādi naivie. Krievi, piemēram, tic, ka cars visu zina labāk, šovinisma iedeju viņi iezīž ar mātes pienu."

Eglons cerējis, ka dzimtenē būs vajadzīgs kā speciālists ar augstāko izglītību un lielu pieredzi, bet tēva leģionāra dēļ augstāk par galvenā agronoma posteni nav ticis. Reiz viņam piedāvāts būt par palīgu brigadierim Žanim ar četru klašu izglītību. Mieles atstājis arī gadījums, kad Brūns pieteicies galvenā agronoma vietai Limbažu pusē, taču izvēlēts cits pretendents. Kļuvis par tā saucamo Breša zemnieku, sakārtojis apkārtni, atjaunojis māju. 

Vaicāts par interesantāko mūža posmu, sirmais kungs atceras piecus gadus padomju bezdarbnieka lomā: "Mani padzina no kolhoza kā kaitīgu vietējai varai – atmaskoju negodīgos, kopsapulces laikā demonstratīvi lasīju avīzi, rakstīju asu politisko dzeju un kategoriski atteicos piedalīties Augstākās Padomes vēlēšanās. Ar attiecīgu ierakstu personīgajā lietā nekur neņēma darbā, bet iemācījos tapsēt ārdurvis un dienā saņēmu tikpat, cik kolhoza agronoms mēnesī."

Tēva veselības stāvoklim pasliktinoties, kurzemnieks atgriezies dzimtajā pusē, ko nīcenieki dēvē par Banažu galu. Lai iegūtu līdzekļus saimniecības vajadzībām, braucis peļņā uz ārzemēm. "Varbūt, ka ir liktenis, bet nejaušības lielās līnijas pabīda. Baznīcā neeju, pielūdzu Dievu vakaros un no rīta un tāpat kā mūsu senči ticu Saulītei, kas mums dod visu – siltumu, gaismu un pārtiku," nosaka dārzkopis. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Veselība

Vairāk Veselība


Dārza Diena

Vairāk Dārza Diena


Senioru Diena

Vairāk Senioru Diena


Dienas padomi

Vairāk Dienas padomi


Būve un interjers

Vairāk Būve un interjers


Cits

Vairāk Cits