Laika ziņas
Šodien
Migla

Trūkst specializētu aprūpes centru un pieejamības pretsāpju zālēm

Smagas, nedziedināmas slimības, sāpes un ciešanas nav tēmas, par kurām viegli runāt, un piedzīvoto slimnieki un viņu tuvinieki lielākoties patur pie sevis. Nevienam nav noslēpums, ka Latvijas veselības aprūpes sistēmā robu netrūkst, taču ir nozares, kur tie pacientus ietekmē īpaši smagi. Viena no tādām ir paliatīvā aprūpe.

Ja pēdējos gados onkoloģijas nozarei ir izdevies izcīnīt papildu finansējumu un medicīnas pakalpojumus padarīt pieejamākus, tad tiem slimniekiem, kurus izārstēt diemžēl neizdodas, bieži vien sava mūža pēdējās dienas nākas pavadīt, nesaņemot pienācīgu aprūpi, tajā skaitā atsāpinošos medikamentus, kaut sāpes ir teju neatņemams onkoloģisko slimību pavadonis, it sevišķi pēdējās vēža stadijās.

 

Lielākā daļa cieš sāpes

Kvalitatīvas paliatīvās aprūpes pieejamības trūkums Latvijā ir problēma jau daudzu gadu garumā, un, vēloties panākt sistēmas sakārtošanu, to vairākkārt akcentējuši arī medicīnas darbinieki, bet 2013. gadā, kad pēc divus gadus ilgas cīņas ar ļaundabīgu kakla audzēju nomira komponists un džeza mūziķis Niks Gothems, sabiedrībā izskanēja arī viņa tuvinieku pieredzētais, salīdzinot paliatīvās aprūpes kvalitāti Latvijā un Kanādā, kur mūziķis aizvadīja savas dzīves pēdējo pusgadu. Tieši pieejamie medicīnas pakalpojumi, to kvalitāte un sabiedrības attieksme pret nedziedināmi slimiem cilvēkiem bija iemesli, kas lika izvēlēties par labu Kanādai, jo mūziķis Niks Gothams Latvijā nodzīvoja vairāk nekā 15 gadu.

Sāpes rada draudošs vai jau esošs audu bojājums.

Tiek lēsts, ka pasaulē četri miljoni cilvēku ik dienu cieš no vēža izraisītām sāpēm. Pusei šo pacientu sāpes ir spēcīgas, bet paciešamas, taču ap 30% slimnieku tās raksturo kā mokošas, neciešamas. Latvijā vairāk nekā pusei slimnieku pretsāpju terapija ir nepietiekama vai neefektīva, bet vairāk nekā 20% aiziet no dzīves, nesaņemot nekādu sāpes atvieglojošu palīdzību, stāsta Rīgas Austrumu KUS Latvijas Onkoloģijas centra Paliatīvās aprūpes nodaļas onkoloģe ķīmijterapeite Līga Keiša-Ķirse. Taču, pareizi novērtējot sāpju cēloni un atbilstoši izvēloties atsāpinošo terapiju, iespējams atvieglot stāvokli ap 90% šo pacientu. Sāpes var piemeklēt jebkurā vēža stadijā, taču visbiežāk tās visizteiktākās ir tieši smagākās slimības formās un neārstējamiem pacientiem pēdējās onkoloģisko saslimšanu stadijās. Pretsāju terapija jānodrošina visās vēža slimības stadijās, uzsver ārste. 

 

Trūkst specializētas aprūpes

"Kamēr pacients atrodas klīnikā, ar pieejamo pretsāpju terapiju viss ir kārtībā. Kompensējamo zāļu sarakstā pieejami visu grupu atsāpinošie medikamenti, tajā skaitā specifiskie narkotiskie analgētiķi, taču slimniekiem problēmas sākas brīdī, kad viņi nokļūst mājās ģimenes ārstu aprūpē. Kaut arī ģimenes ārsti ir tie, kas pārņem šo pacientu aprūpi, ne visi ir gana kompetenti un pieejami, lai izrakstītu slimniekam nepieciešamos medikamentus," uzsver Gunita Berķe, onkoloģisko pacientu biedrības Dzīvības koks vadītāja. Bieži vien tie ir gados veci pacienti, kas atstāti tuvinieku gādībā, taču ne visi piederīgie ir gana zinoši un prasmīgi, lai spētu sniegt adekvātu aprūpi slimniekiem. "Šie ir smagi gadījumi, atklāti sakot, runa ir par slimniekiem, kurus izārstēt nav iespējams, vienīgi palīdzēt cieņpilni aiziet no dzīves un uzlabot pēdējo brīžu dzīves kvalitāti," skaidro Berķe. 

Slimniekiem mēdz būt arī veselības problēmu saasinājumi, kad nepieciešama akūta terapija, taču pat uz paliatīvo aprūpi ir rindas.

Ja pacients varētu nepieciešamo ārstēšanu saņemt uzreiz, kad tā nepieciešama, iespējams, viņa dzīves ilgums palielinātos.

Jāsaprot, ka arī pāris mēnešu onkoloģijas slimniekam ir liela vērtība! Daudzkārt, saņemot adekvātu terapiju, slimnieks ir spējīgs kvalitatīvi funkcionēt, veikt nelielus ikdienas pienākumus. Latvijā nepieciešams ne tikai palielināt paliatīvās aprūpes pieejamību, bet arī izveidot speciālus aprūpes centrus smagi slimajiem un nedziedināmajiem pacientiem. Patlaban tādu nav atšķirībā no citām Eiropas valstīm. Turklāt nepieciešams parūpēties ne vien par pacientu un viņu tuvinieku fizisko, bet arī psiholoģisko labklājību. "Lai rūpētos par pacientu dzīves kvalitāti pēdējos dzīves mēnešos, lielākajā daļā attīstītu pasaules valstu jau pirms vairākiem gadu desmitiem izveidoti īpaši aprūpes centri, kurus pazīst pēc nosaukuma "hospiss". Slimnieki tur var saņemt atbilstošu terapiju, atsāpināšanu, arī psiholoģisko palīdzību. Ne tikai onkoloģijas, arī citu neārstējamu slimību pacienti. Mēs, pacientu organizācijas, ar šo jautājumu savulaik esam vērsušās arī Veselības ministrijā, bet neesam atraduši atsaucību. Protams, daudz kas atduras pret finansiālajiem jautājumiem, taču, izstrādājot efektīvu plānu sistēmas pārstrukturēšanai, būtu iespējams rast risinājumus. Piemēram, Lietuvā hospisa centri funkcionē reliģisku organizāciju paspārnē, iespējams to izveidei piesaistīt arī ziedojumus, tuvinieku līdzmaksājumus, ja iespējams," stāsta G. Berķe.

 

Vajadzīga pakalpojumu pieejamības sistēma

Kaut arī medicīniskā palīdzība ir būtiskākais faktors, liela nozīme ir arī slimnieku atbalstam ikdienas aprūpē, kas būtu sociālā dienesta kompetence. "Ne visi piederīgie spēj kvalitatīvi organizēt sava sirgstošā tuvinieka aprūpi, bet daļai slimnieku piederīgo, kas varētu par viņiem ikdienā rūpēties, nemaz nav. Cilvēki nezina, kur vērsties pēc palīdzības. Gados veci pacienti nesaprot, kā tikt pie e-receptes, ir grūti nokļūt pie ģimenes ārsta. Slimnieki nezina, vai viņiem jāgaida pie ģimenes ārsta rindā, vai arī onkoloģijas pacientiem ir prioritāte. Manuprāt, būtu jānodrošina iespēja šiem slimniekiem nepieciešamos medikamentus saņemt e-receptes veidā, nedodoties pie ārsta, bet par nepieciešamību informēt, piemēram, pa telefonu. Daudzi slimnieki tā arī aiziet no dzīves lielās sāpēs.

Sanāk absurds – valsts kompensē efektīvus medikamentus, taču sistēmas nesakārtotības dēļ tie cilvēkiem nav pieejami!

Arī ģimenes ārstiem jābūt izglītotākiem. Šie jautājumi – komunikācija starp pacientu un iestādēm, ģimenes ārstu – nepieciešamības gadījumā būtu jārisina sociālajam darbiniekam. Patlaban pakalpojumu pieejamība atkarīga no paša pacienta iniciatīvas, tuvinieku kompetences un konkrēta ģimenes ārsta ieinteresētības, bet būtu nepieciešams izstrādāt vienotus standartus gan ģimenes ārstiem, gan sociālajiem darbiniekiem. Zaļais koridors nodrošina pieejamību izmeklējumiem, klīnikās pacienti saņem kvalitatīvu aprūpi, bet tad, kad viņi ir izrakstīti no slimnīcām, būtībā tiek pamesti likteņa varā, taču tas ir neētiski un necilvēcīgi, jo vērtīga ir katra, arī neārstējami slima, cilvēka dzīve un tās kvalitāte," ir pārliecināta pacientu biedrības VITA vadītāj Irīna Januma. 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Bez sīpola neiztikt!

Sīpols ir visparastākais dārzenis, bez kura neiztikt nevienā virtuvē, un ēdam gan to lakstus – lociņus, gan sakņu bumbuli. Tomēr nav nemaz tik vienkārši pie labas sīpolu ražas tikt, jo tos ir jāprot g...

Veselība

Vairāk Veselība


Dārza Diena

Vairāk Dārza Diena


Senioru Diena

Vairāk Senioru Diena


Dienas padomi

Vairāk Dienas padomi


Būve un interjers

Vairāk Būve un interjers


Cits

Vairāk Cits