Apslāpēt takša instinktus nav godīgi

Mākslinieces un grafiskās dizaineres Agneses Kurzemnieces un uzņēmēja Ģirta Ozolkāja elegantā un vienkāršā māja Jaunciemā slīgst ziemas zaļumā. Uz mājas sliekšņa mūs ziņkārīgi sagaida trīs apburoši glītas rudas gludspalvainās takšu meitenes. 

Vaļasprieks sirdij

Agnese Kurzemniece ir māksliniece no kuplas dzimtas. Koktēlniece Vineta Kurzemniece ir piecu bērnu māte. No viņiem Agnese ir gleznotāja un grafiskā dizainere, Andra – tekstilmāksliniece, Gatis ir 3D un 2D instalāciju mākslinieks. Tieši pašlaik (vēl līdz 19. janvārim) viņu kopizstāde risinās Daugavpilī Rotko centrā. Takši Agneses dzīvē ienāca kopā ar Ģirtu. Viņam, dzīvojot pie mammas, takši bijuši no bērnības, un "tas, ko pazīsti, – tas ir mīļš". Ģirts piebilst, ka viņš bija plānojis vienu taksi, pārējie divi esot Agneses ideja.

Agnese atklāj, ka sācies viss ar taksenīti Džusi. Džusīte bija melna ar lāsumiem, milleniuma gada bērniņš un viņas dvēseles sunītis. Divpadsmit ar pusi gadu vecumā sunītis nomiris, pēc gandrīz divu gadu ilgas sērošanas mājā ienākusi rudā Mona. Viņai tagad septiņi gadi. "Mona ir ļoti īpaša, aristokrātiska, atturīga, neviens neiedomātos, ka taksis var būt tik mierīgs un nosvērts. Un uzticama līdz kaulam. Viņa noteikti atdotu savu dzīvību par mani.

Savukārt Čellu saucu par Kvīniju (no vārda Queen). Atvedu viņu no Prāgas gadu vēlāk, lai Monai būtu kompānija. Ir foršāk, ja mājās ir divi suņi. Čella ir karaliene, galvenā no visām, bet nav despotiska karaliene, ļoti sirsnīga, ļoti gudra, emocionāla, burtiski lasa manas domas. Čellai 2018. gadā bija desmit kucēnu metiens, visi brālīši un māsiņas ātri vien aizbrauca pie jaunajām ģimenēm, arī pašai jaunākajai meitiņai Helēnai bija paredzēts braukt uz Itāliju, bet Helēna palika dzimtajās mājās. 

Māte un meita ir rudas tīģerkrāsas taksenītes – Latvijā vēl aizvien reti sastopams krāsojums. Helēna ir vienmēr līksma un entuzisma pilna, un vēl aizvien kā bērns, kuru pieskata un ar kuru rotaļājas gan Mona, gan Čella, un tas abām palīdz justies jaunākām."

Mednieces savā mežā

Takši ir aizrautīgi mednieki un pēdu dzinēji, un Agnese saviem suņiem to prieku neliedz: "Es mežā atrodos labprāt, kad jauks laiks, varētu tur pavadīt visu dienu. Ar saviem trim suņiem vismaz stundu no rīta un stundu vakarā pavadām mežā. Mēs inspicējam lapsu alas un pārbaudām kurmju rakumus, patrenkājam zaķus un stirnas. Es pati esmu medību pretiniece, bet respektēju savu suņu vēlmes. Apslāpēt takša instinktus nav godīgi, viņi tam ir veidoti, un es daru visu, lai nenodarītu pāri šķirnei. Sunim pie pavadas nav dzīves, bet deviņdesmit procentu takšu saimnieku suņus mežā nelaiž vaļā. Manas meitenes no kucēnu vecuma staigā pa mežu, un pirmais, ko viņām mācu, ir – vienalga, kāda ir situācija, kad es saucu, viņām jāatgriežas. Parasti viņas ātri atgriežas, bet pagājušajā ziemā, kad Helēnai bija tikai astoņi mēneši, viņa aizskrēja pakaļ stirnai. Gaidīju kādu pusstundu, līdz atgriezās."