"Aiz plīša lācīša mīlīgā paskata slēpjas spēcīgas personības," – tā par šo šķirni teic Zaiga Zvirbule, divu šiperkes suņu saimniece. Bet pirms vairākiem gadiem, kad Zaigas ģimenē ienāca pirmais – citas šķirnes – suns, tas kļuva par spēcīgu impulsu pilnībā mainīt dzīvi un izveidot savu, kā Zaiga to sauc, sporta un saziņas akadēmiju Elibird Dogs, kas ir izglītojoša un izklaidējoša apmācību institūcija suņu īpašnieku un viņu četrkājaino mīluļu sadarbībai. Zaigas šiperkes Flešs un Ritmi ir titulēti izstāžu un dažādu suņu sporta sacensību uzvarētāji, labi deju partneri un pat kanisterapeiti.
Kā pilnībā mainīt dzīvi
Pēc profesijas Zaiga Zvirbule ir grāmatvede. Viņa stāsta, kā sākās jauns pavērsiens: "2011. gadā, ģimenē ienākot pirmajam – Bernes ganu – sunītim, sāku just, ka šī ikdienas dzīve kopā ar suni sāk izvērsties kā fantastisks hobijs. Pirms tam kreņķējos, ka hobija tā īsti man nav, un pēkšņi parādījās joma, kas ļoti interesē. Ar bernieti Elizabeti gāju pie ļoti labas suņu treneres Vladislavas Akimovas, viņa man ierādīja ļoti mērķtiecīgu un metodisku suņa apmācību, izskaidroja visu par suņa veselību, uzvedību, ciltsdarbu, dažādām ar suņiem saistītām organizācijām. Gribēju šo informāciju sistematizēt savā galvā un 2014. gadā pieteicos uz Latvijas Kinoloģiskās federācijas rīkotajiem kinologu kursiem. Tā, soli pa solim stažējoties, virzījos uz priekšu, ieguvu suņu treneres statusu, vēlāk nacionālā un starptautiskā tiesneša statusu suņu rallijā." Drīz Zaigas dzīvē ienācis otrs bernietis. Ar abām suņu meitenēm viņa guvusi atzīstamus panākumus suņu sportā Latvijas mērogā. 2017. gadā izveidojusi savu suņu skolu Elibird Dogs. "Sunīši mani aizveda tur, kur sirds vilka, nomainīju profesiju un jau astoņus gadus strādāju par suņu treneri," gandarīta ir Zaiga.
Bet 2015. gadā viņu uzrunājusi trenere V. Akimova, kura savulaik bija izbraukājusi PSRS un pabijusi Kamčatkā, tur tikusies ar pazīstamu šiperkes suņu audzētāju. "Vladislava man teic – padomā, šiperke ir fantastisks suns, ļoti labi apmācāms. Es tolaik domāju par kanisterapijas jomu. Šiperke esot ļoti spēcīga personība, bet maigas dabas. Ilgi domāju," nosmej Zaiga. Pēc divām nedēļām mazs, melns, pūkains šiperke jau ceļojis no Kamčatkas uz Latviju. Kaut pašai jau bijuši divi bernieši un dzīvojuši dzīvoklī, Zaiga spriedusi – daudz vietas šis suns neaizņems. "Man kā trenerei bija svarīgi izzināt ne tikai lielo suņu apmācības būtību, bet iegūt papildu zināšanas arī par mazajiem suņiem. Tā pie manis, izmantojot pazīstamu suņu kurjeru pakalpojumus, ieradās četrus mēnešus vecais Flešs. Pēc ciltsrakstiem vārdā Krutais puisēns (Krutoj parņiška – no krievu val.), Latvijā tolaik viņš bija otrais šiperke," stāsta Zaiga, viņa turpina: "Viņš tiešām ir fantastisks suns ar tādām atbalstošām darbaspējām, vērsts uz cilvēku. Flešam ļoti patīk būt, apgulties blakus, neko nepieprasot. Savā ziņā tāds sirds suns." Šis suņu temperamenta tips trenerei ļoti iepaticies, ar Flešu sākuši strādāt par kanisterapeitiem, braukuši darboties ar bērniem uz SOS ciematu Īslīcē. "Flešs ir ļoti empātisks pret bērniem, vispār pret cilvēkiem. Ļoti. Jebkurā sabiedrībā suns apstaigās visus cilvēkus, neko nepieprasot, tikai veroties acīs: "Varbūt vēlies mani papaijāt?" Sirsnīgs suņu puika."
Augsts intelekta līmenis
Šiperkēm piemīt augsts intelekta līmenis, šie suņi labi pakļaujas apmācībām, to piemīlīgais izskats un maigais raksturs, arī spēja lieliski saprasties ar bērniem padara tos par labiem, ērtiem sabiedrotajiem.
Drīz vien, kinoloģiskas intereses vadītai, Zaigai radusies vēlme popularizēt šķirni Latvijā. "Mērķtiecīgi meklēju Flešam draudzeni, lai turpinātu Latvijā ciltsdarbu. Šķirnes meiteni Ritmi atvedu no Somijas, abiem ir bijuši divi kucēnu metieni pa četriem katrā. Man pašai tā bija ļoti interesanta pieredze – kā tādus mazus melnus "kurmīšus" izaudzināt par sabiedrībai un cilvēkam ērtiem kompanjoniem. Ne vien fiziski izaudzināt, bet arī mentāli sakārtot, lai kucēns, aizejot jaunās mājās, būtu pieradis pie dažādām skaņām, atbilstoši socializēts un minimālā apjomā jau apmācīts. Taču ciltsdarbu neesmu turpinājusi kā savu arodu,» stāsta Zaiga.
Šiperke kā šķirne veidojusies XVII gadsimtā Beļģijā. No flāmu dialekta vārds "šiperke" (schipperke) nozīmē "mazs ganiņš". Vēl viņus dēvē par mazo kuģu sargiem. Beļģijas aitusuņu un šiperkes suņu sencis, iespējams, bijis aitusuns leuvenaar – salīdzinoši neliels, melns suns –, un arī mūsdienu standarts šiperkēm pieļauj tikai melnas krāsas kažociņu. Šiperke bijis iemīļots strādnieku un kurpnieku suns kādā Briseles kvartālā, kur bieži tikušas rīkotas dažādas sacensības ar šo suņu piedalīšanos. Šie suņi bijuši pazīstami kā peļu, žurku, kurmju un citu parazītu mednieki. Savulaik šiperkes suņu aste tikusi pilnībā kupēta – šī mode nākusi vēl no XV gadsimta. Bet mūsdienās šķirnes pārstāvji nes līdzi dabisku bobteila gēnu un kucēni mēdz dzimt arī bez astītes.
Izstādē pirmo reizi šiperkes tikuši demonstrēti 1882. gadā, kļūstot par populāru šķirni, kas Apvienotajā Karalistē un Amerikas Savienotajās Valstīs ievesta 1887. gadā. Pirmais standarts ticis izstrādāts 1888. gadā vecākajā šīs šķirnes Beļģijas klubā, gadu gaitā ieguldot lielu darbu, lai apkopotu šķirnes tipiskās iezīmes. Šiperkes suņu izcelsmes tiešā morfoloģija kopā ar ganu suņiem raksturīgajām iezīmēm un temperamentu, kā arī mazais izmērs veicinājis lielu viņu popularitāti ne vien Beļģijā un ASV, bet arī Zviedrijā un Somijā.
Saskaņā ar standartu šiperke ir lielisks mazs sargsuns, ārkārtīgi modrs, dzīvīgs, uzmanīgs pret svešiniekiem. Aktīvs un enerģisks, veikls un nenogurstošs, ļoti ieinteresēts visā, kas notiek apkārt. Lai aizstāvētu apsargājamo objektu, ja nepieciešams, spēj arī iekost, taču ir ļoti maigs ar bērniem. Vienmēr ziņkārīgs uzzināt, kas notiek aiz slēgtām durvīm, ieinteresēts uz kādu kustīgu mērķi, vienmēr gatavs medīt un parasti reaģē ar īsu riešanu. Zinātkārs žiperis.
Zem sievas tupeles
"Kā jau darba šķirne, šis suns ir ļoti godīgs. Kā es saku par šiperkēm – ko sēsi, to pļausi. Viņam ir ļoti svarīga saimnieka hierarhija, paļaušanās uz saimnieku, lai lēmums nav jāpieņem pašam, jo saimnieks jau zina labāk. Šiperke nezina, kā rīkoties, ja blakus nav darba devēja. Šie ir gudri, bet arī ļoti lepni dzīvnieki, kuriem, tāpat kā citiem sugas brāļiem, ir nepieciešama ļoti agrīna socializācija," svarā 3–9 kg smagos šķirnes pārstāvjus raksturo Zaiga. Viņas Flešs sver astoņus kilogramus, Ritmi – sešus. Suņu puika ir 11 gadu vecs, sune par gadu jaunāka, bet dzīves ilgums šai šķirnei ir aptuveni līdz 15 gadiem. Ritmi sirms purniņš un vēderiņš parādījies jau piecu gadu vecumā, Flešam joprojām nav neviena sirma mata.
Taujāta par abu rakstura atšķirībām, saimniece atzīst: "Kopējās iezīmes, protams, ir vienādas, bet indivīdiem temperaments atšķiras. Flešs ir vairāk paļāvīgāks, arī pakļāvīgāks, katrā ziņā viņš ir «zem sievas tupeles». Ritmi pat starp ģimenes berniešiem, kuri nu jau ir citos medību laukos, bija barā galvenā, lai arī augumā vismazākā. Viņa ir paštaisnāka, ļoti uz līderi vērsta. Man viņa ir ļoti pieķērusies, reizēm pat skumst pēc manis. Flešs tāds nav, viņš ir kosmopolītiskāks."
Abi suņi sportā sasnieguši ievērojamus panākumus. Flešs nokārtojis BH jeb suņa kompanjona testu, teicami startējis Obedience un Rally Obedience čempionu klasē, piedalījies frīstailā jeb dejās ar suņiem, kur bijuši vieni no pionieriem Latvijā, darbojas arī kanisterapijā. Lai izdaiļotu atsperīgā suņa dzīvi, Zaiga Flešam iemācījusi arī dažādus trikus, kas noder kanisterapijas darbā ar bērniem. Arī Ritmi izaugsme Obedience sportā bijusi ļoti strauja un veiksmīga, rallijā meistaru klasē startējusi ar teicamu rezultātu. Ļoti pārliecinoši nokārtojusi kanisterapijas psiholoģisko testu pēc slovāku metodes, kas ir ļoti sarežģīts pārbaudījums, jo ietver gan paklausības vingrinājumu pārbaudi, gan sociālo iemaņu izvērtēšanu ar spēcīgu kairinājumu un sarežģītu rekvizītu palīdzību. Turklāt Ritmi ir azartiska adžiliti sportiste – bezbailīga, enerģiska un precīza. "Šis sports mums ir kā aktīvā atpūta, dzīve maniem suņiem ir interesanta," teic Zaiga.
Vaicāta, vai mājās šie suņi mēdz būt klusi, saimniece neslēpj – kopumā šiperkes ir diezgan paskaļi. "Bet maniem suņiem jau no pirmās dienas tika mācīts, ka dzīvoklī riet nedrīkst. Ārā, ja suņi jūt kādu trauksmes objektu, viņi var ierieties, nostrādā arī teritoriālais instinkts, bet vienkārši klaigāt tiem netiek ļauts. Ja mājās, dzīvoklī pa logu redzēs kaķi vai garāmejošu cilvēku ar suni, Flešam riet gribas. Es viņam aizrādu, viņš nerej, tad atskrien pie manis un ar visu purniņa izteiksmi rāda, cik ļoti gribētu izteikties. Tas ir dabiskais sarga instinkts. Tomēr te strādā saimnieces faktors – vīrs saka, ka tad, kad izeju no mājas, suņi rej. Zināmu apsvērumu dēļ viņi par saimnieci izvēlējušies mani un mani respektē," smaida Zaiga.
Viņa šīs šķirnes pārstāvi ieteic tādiem saimniekiem, kuri ir gatavi ar mīluli strādāt. "Šiperke ir iekļauts gudrāko suņu desmitniekā, tomēr tas nenozīmē, ka šis suns automātiski būs gudrs. Gudrs būs pēc savas saprašanas, ja to metodiski neapmācīs. Sunim skaidri jārada izpratne par līderi, kur saimnieks ir situācijas vadītājs – godīgs, saprotošs, skaidrojošs līderis. Suns labprāt apgūst jaunas lietas, bet šo procesu nedrīkst palaist pašplūsmā. Skaidri jāparāda robežas un jāatceras – šiperke nav dekorācija un nav dīvānsuns, tā ir darba šķirne, kuras pārstāvim atbilstoši jānodarbina smadzenes. Šie ir lieliski ģimenes locekļi, bet nemeklējiet lētāko kucēnu! Lai arī šai šķirnei nav nekādu likumiski noteiktu veselības pārbaužu, kas norāda, ka šķirne ir veselīga, tomēr izpētiet labi kucēna ciltsrakstus," uzsver suņu trenere Zaiga Zvirbule.