Metodes ar izdomu
Viens variants – vīna viltojumi luksusa tirgū parasti balstījās uz viltotām etiķetēm un pudelēm, proti, oriģinālās, vecās pudelēs tika iepildīts lētāks vīns, un tās tika pārdotas kā retas kolekcijas.
Otrs variants – etiķetes un korķi tika atdarināti tik rūpīgi, ka pat pieredzējuši pircēji ne vienmēr pamanīja atšķirību.
Trešais variants – vīnam tika piedēvēts nepatiess izcelsmes stāsts. Tas tika marķēts, kā nācis no prestižiem reģioniem, izmeklētām saimniecībām.
Īstais laiks mahinācijām
Vīna viltojumu pieaugums jaunās tūkstošgades sākumā Eiropā nebija nejaušība – tam bija vairāki konkrēti iemesli, kas visi sakrita vienlaikus.
1990. gadu beigās un 2000. gadu sākumā vīns kļuva ne tikai par dzērienu, bet arī par investīciju objektu. Retas pudeles tika pirktas izsoļu namos kā finanšu aktīvs – līdzīgi mākslas darbiem. Pieprasījums pēc vintage vīniem no Bordo un Burgundijas reģioniem strauji auga, un cenas sasniedza desmitiem tūkstošu eiro par pudeli. Kad tirgū ir tik augstas cenas, tas piesaista arī krāpniekus. Luksusa segments kļuva par viltojumu mērķi, jo peļņa bija liela.
Tieši šajā laikā izsoļu nami – Sotheby’s, Christie’s un citi – sāka regulāri piedāvāt vīnu kā investīciju preci. Tā kā pircēji bieži paļāvās uz dokumentāciju un reputāciju, viltojumi bija viegli realizējami. Tirgi kļuva globālāki – vīns ceļoja caur vairākiem starpniekiem, noliktavām un izsoļu namiem. Katrs posms radīja iespēju dokumentus viltot vai produktu pārmarķēt. Izsoļu un kolekciju tirgus bija mazāk regulēts nekā pārtikas vai alkohola mazumtirdzniecība. Dokumentu pārbaude bieži balstījās uz reputāciju, nevis stingriem izsekojamības mehānismiem. Tas radīja nišu, kurā viltojumi varēja iekļūt apritē. Pircējam kļuva grūtāk izsekot pudeles patieso izcelsmi.
Nebija elektronisku sistēmu, kas ļautu pārbaudīt izcelsmi vai autentiskumu. Viltošana bija vienkāršāka nekā šodien, kad kvadrātkodi un drošības marķējumi ir ierasta prakse.
Lai gan tehnoloģijas palīdzēja arī vīna autentiskuma aizsardzībā, krāpnieki izmantoja modernākas drukas un iepakošanas metodes. Etiķetes, korķi un pudeles tika atdarinātas arvien precīzāk. Dažos gadījumos pat pieredzējuši eksperti nespēja vizuāli noteikt viltojumu.
Vīna tirgus kļuva globāls – eksports un imports palielinājās, it īpaši uz ASV un Āziju. Tā kā starptautiskās piegādes ķēdes bija garas un sarežģītas, viltotas pudeles varēja iekļūt tirgū bez tūlītējas atklāšanas. Pircēji bieži nespēja pārbaudīt izcelsmi tālu no Eiropas.
Daudzi jaunie kolekcionāri nebija pietiekami pieredzējuši, lai atšķirtu autentisku pudeli no viltotas. Tie, kuri ieguldīja vīnā kā finanšu aktīvā, bieži koncentrējās uz zīmolu un cenu, nevis uz tehnisko kvalitāti un izcelsmi.
Skaļākie skandāli
2000. gadu sākumā tirgū parādījās pudeles, kas tika uzdotas par ļoti seniem Bordo vintage vīniem. Dažos gadījumos etiķetes un korķi bija atdarināti tik rūpīgi, ka pat eksperti nevarēja uzreiz noteikt viltojumu. Pircēji uzskatīja, ka iegādājas retumus ar investīcijas potenciālu, bet realitātē saņēma modernu vai lētāku vīnu. Šādi gadījumi lika izsoļu namiem pastiprināt pārbaudes procedūras.
Burgundijas vīni vēsturiski tiek uzskatīti par vieniem no dārgākajiem un pieprasītākajiem pasaulē. 2000. gados atklājās gadījumi, kad kolekcijās iekļautās pudeles bija ar nepatiesu izcelsmi. Tas parādīja, cik viegli luksusa segmentā var manipulēt ar uzticību.
Viens no slavenākajiem gadījumiem ir Rūdija Kurniavana skandāls. Tas notika ASV, bet ietekmēja Eiropas tirgu. Indonēziešu izcelsmes vīna kolekcionārs un krāpnieks Kurniavans pārdeva viltotus retus vīnus, kas tika uzdoti par vintage pudelēm no prestižiem reģioniem, tostarp Bordo un Burgundijas. Viņš radīja iespaidu, ka viņa kolekcijā ir ārkārtīgi reti vīni, kurus citur gandrīz nav iespējams iegūt.
Viltojumi tika pārdoti izsoļu namos par milzīgām summām – dažkārt desmitiem tūkstošu dolāru par pudeli. Kad krāpšana atklājās, kolekcionāri zaudēja lielus līdzekļus, bet tirgus uzticība tika iedragāta.